Manas atsauksmes par JRT izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte”.

Pēdējais Ļeņins citiem, pirmais – man.

20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja filozofa Ulda Tīrona iestudējums “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Tas bija otrais jauniestudējums, kas tapis jaunajās JRT, bet bijušās Tabakas fabrikas telpās. Lielās pārmaiņas piedzīvojušais teātris un trupa, kas zaudējusi vairākus labus kolēģus, liekas, nu ir gatava jaunam darba cēlienam. Un šī izrāde, manuprāt, ir spēcīgs pieteikums tam ar savu diskutablo pētāmo objektu – Ļeņinu, ekstravaganto, neierasto spēles stilu un aktieru saliedētību.

Ir pagājušas gandrīz četras nedēļas kopš pirmizrādes un jau tagad sabiedrībā valda divi diametrāli pretēji viedokļi par redzēto (protams, nevaru garantēt, ka visi, kas interneta komentāros bļaustās ar savu viedokli, ir izrādi redzējuši). Vieni apgalvo, ka tas ir pilnīgi jauns veids, kā paskatīties uz varoni – slepkavu Ļeņinu un sevi, kas viņa “gaismā” ir uzaudzis un dzīvojis, citi – ka, tas ir slavinošs cildinājums briesmīgam cilvēkam, nesaskatot tur ne kripatiņu ironijas. Vēl ir tādi, kas mēģina savas domas ielikt vienā vai divos vārdos, piemēram, mēsls, sūds, šizofrēnija un bezcerīga izrāde. Nepievēršot vērību pēdējiem, vairāk pati sliecos uz pirmo cilvēku grupu, kaut arī pati neesmu dzīvojusi tajā laikā un sevi ar Ļeņinu nesaistu. No vienas puses, žēl, ka man nav to asociāciju, lai izrāde uz mani iedarbotos emocionāli, no otras puses, tas dod man iespēju izrādi skatīt kā aizraujošu elementu puzli, kuru pati varu likt, kā vēlos. Un vispār būtu muļķīgi žēloties, ka neesmu dzīvojusi padomju laikos, neesmu baudījusi komunisma augļus, kas sagrauj cilvēka individualitāti un runas brīvību.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Baltā grāmata”

Foto no izrādes"Baltā grāmata"

Jānis Znotiņš Vectēva lomā

Apkārt dzirdamas bērnu čalas. Nepacietīgi mazie skatītāji rausta mammām aiz piedurknēm- nu, kad izrāde sāksies?

Kad ieeju telpā, kur notiks izrāde, tāpat kā mazie ķipari esmu pārsteigta par zāles iekārtojumu. Pirmās trīs rindas ir iekārtotas ar mīkstiem salmu maisiem, kur sēdēt bērniem, bet aiz viņiem daži soli, kur vecāki var piemesties.

Izrādes pamatā ir Jāņa Jaunsudrabiņa bērnību dienu stāsti no grāmatas „Baltā grāmata”. Izrāde top uz vietas. Viens lasa tekstu, bet otrs attēlo, ko nupat noklausījies. Aktieri Lauma Balode un Jānis Znotiņš skatītāju acu priekšā pārtop par vectētiņu, vecmāmiņu, pašu mazo Jāni Jaunsudrabiņu un pat par aitām. Ar vienkāršiem līdzekļiem viņi panāk lielisku efektu. Bērni redz, ka zem biezās un smieklīgās bārdas slēpjas tas pats aktieris, bet azartiskā spēle ierauj mūs visus iekšā, un aizmirstas, ka tā ir izrāde.

Turpināt lasīt →

JRT izrāde “Tēvs” jeb Bērns nav suns, neklausīs katram tavam vārdam!

img_3115_w

Pirms kādas nedēļas biju uz Māras Ķimeles iestudēto “Tēvu”.

Kāpēc rakstu tagad?  jo tēma manī sasāpējusies vēl vairāk kā iepriekš.

Pašā sākumā jau pārsteidz telpas izkārtojums. Nav skatuves paaugstinājumu, skatītāju pirmā rinda ir vienā līmenī ar spēles laukumu. Pirmās rindas skatītāju pēdas atradās uz tā paša paklājiņa, pa kuru staigāja aktieri. Bet skatītāji sasēdināti uz podestiem, kas ļauj lieliski pārredzēt visu telpu. Mēs esam iekšā istabā, kurā visi varoņi dzīvo. Telpa ir iekārtota tā, ka mēs redzam visu: gan verandu, kur sēd nelaimīgā ķēkša, kas ir ar lielu punci un plēš lupatiņu, no kuras vēlāk tamborēs sedziņu, gan tēvu, kas sēd pie viesistabas galda, gan māti, kas paslēpusies virtuvē un noklausās citu sarunas. Telpas nav atdalītas ar sienām. Tas rada to plašuma un kopības sajūtu. Soļus, vārdus, klusus šņukstus dzird visā mājā. Tie atbalsojās mūsu domās. Izrāde bija ļoti emocionāla, tāpēc tik svarīgi bija uzsvērt, kāda ir telpa.

Turpināt lasīt →