Manas atsauksmes par izrādi “Ugunsgrēki”

Mārtiņš Eihe

Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Gints Andžāns

Dailes teātra pirmizrāžu sēriju noslēdz Mārtiņa Eihes režisētā melodrāma “Ugunsgrēki” mazajā zālē, kas pirmizrādi piedzīvoja 2015. gada 8. janvārī. Baisa, vilinoša un ar spēcīgiem aktierdarbiem izrāde mulsina skatītājus ar agresīvo tiešumu un tēmas aktualitāti tieši šajās dienās. Kanādiešu rakstnieks, kas dzimis Libānā, Važdi Muavads savā darbā runā par karu un ko tas izdarījis ar cilvēkiem, kas tajā iesaistīti.

Stāstā savijas daudzu ģimeņu un pat tautu likteņi, kas cietuši no kara šausmām: bēgšana no mājam, klejošana, apšaudes, tuvinieku zaudēšana, cietums, izvarošana un nāve. Ja sakumā autors, rakstot lugu, pievērsies Libānas karam, tad beigās visas atsauces uz to ir pagaisušas, liekot uzsvaru uz pašu karu principu. Katrs karš, lai kur arī tas nenotiktu, ir traģēdija cilvēkiem.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Droši kā tankā”

Dailes teātris

“Droši kā tankā” publicitātes foto

Spēcīgākie ieroči ar acīm nav saskatāmi.

22. marta vēsā pavasara vakarā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Mihaila Gruzdova režisētā traģikomēdija “Droši kā tankā”. Dramaturģe Lelde Stumbre radījusi stāstu, kurā savijas dažādu tautību cilvēku likteņi Otrā pasaules kara beigās. Izrādē piedalās aktieri: Elīna Dzleme, Intars Rešetins, Gints Grāvelis, Artūrs Dīcis, Mārtiņš Počs, Inita Dzelme.

Mazās zāles skatuve pārtapusi par lielu tanku, kura viena siena ir izgāzta, tā paverot skatu skatītājiem uz tanka iekšieni. Tankā slēpjas latvietis, krievs, baltkrieviete, tadžiks un iemaldījies čehs. Cilvēki spiesti kādu laiku pavadīt kopā tankā, un saspiestībā ātri vien parādās katra mentalitāte un dzīves uzskati. Ārpus tanka atrasties ir bīstami, bet vai iekšpusē ir drošāk?

Turpināt lasīt →

Dailes teātra kases un emociju grāvējs “Oņegins”

photo_151_1

Ir jau pagājušas vairākas dienas, bet emocijas vēl nav norimušas.

Ceturtdien 21. februārī biju Dailes teātrī uz „Oņegina” ģenerālmēģinājumu. Satraukums. Gaidas. Lielas cerības un pilnīga laime.

Vajadzētu saglabāt kaut kādu intrigu, neatklājot uzreiz visu, bet šoreiz tas neies cauri. Man ļoti patika!

Rakstu to uzreiz, jo zinu, ka man piekusīs roka un iespējamība ir diezgan liela, ka visu uzreiz neuzrakstīšu.

Neko iepriekš nebiju lasījusi par jauno izrādi divu iemeslu dēļ, kas apstrīd viens otru: no vienas puses negribēju neko zināt, lai būtu lielāks pārsteigums, bet no otras es tomēr esmu liela aizmārša, tāpēc tāda vienkārša lieta, kā palasīt informāciju par jaunuzvedumu visu laiku tika atstāta novārtā.

Sēžam meitenes pēdējās rindās un gaidam izrādes sākšanos. Sāk skanēt mūzika, zālē ir tumsa, bet cilvēku čalas vēl nebeidzas. Balsis norimst tikai tad, kad iededzas blāva gaisma un uz skatuves priekšās no abām pusēm vienlaicīgi iznāk divi vīrieši ģērbti greznās frakās. Kā noskaidrojas dažus mirkļus vēlāk- tie ir duelanti. Jau no pirmajiem Kārļa Lāča mūzikas akordiem, no šī pirmā uznāciena, no pirmām izdziedātajām notīm izrāde ietin mani tās burvībā un neatlaiž līdz pat izrādes beigām, tāpēc man pat nepatika, ka starp cēlieniem bija starpbrīdis. Negribējās, lai kāds izjauc šo īpašo dvēseles stāvokli. Varēju sākt baudīt. Jā, tieši tādu vārdu es minētu par šo izrādi- Bauda.

Turpināt lasīt →