Manas atsauksmes par JRT izrādi “Kas ir Silvija?”

Skats no izrādes “Kas ir Silvija?”

Cilvēces pašiznīcināšanās tolerances trūkuma dēļ.

Pirms JRT izrādes uz jautājumu: “kas ir Silvija?” mana atbilde būtu diezgan garlaicīga. Pirmkārt, tas ir sievietes vārds, kas vārda dienu svin 10. martā. Otrkārt, prātā uzreiz iešaujas profesores Silvijas Radzobes vārds, kas teātra pasaulē komentārus neprasa. Nonākot teātrī un pavirši apskatot izrādes programmiņu, izrādās manas cerības nav piepildījušās un potenciāli provocējošais jautājums izrādes nosaukumā nekādi nav saistīts ar profesori. 🙂 Bet te jau vainīga mana nezināšana, jo Edvarda Olbija lugas oriģinālajā nosaukumā (The Goat, or who is Sylvia?) ir tieši šāds jautājums un intrigas nav, jo uzreiz ir skaidrs, kas ir šī Silvija un ar ko mums būs darīšana. No vienas puses, režisore Māra Ķimele cenšas saglabāt intrigu, reducējot izrādes nosaukumu.  No otras puses, zinot latviešu konservatīvos teātra apmeklētājus (zinu, ka liela daļa tādi nav, bet tomēr…), labāk būtu, ja viņi zinātu, uz kādu izrādi dodas, lai nebūtu pēc tam jāklausās gaudošanā, ka teātris tikai perversijas un lamuvārdus rāda. Lai nu kā, uz izrādi aizgāju gandrīz neko nezinot par lugas autoru un sižetu, un man tas noteikti nāca par labu. Skatījos pirmizrādi 12. aprīlī ar Kasparu Znotiņu Rosa lomā.

Radošā komanda par izrādi izsakās šādi: “Kas ir Silvija?” ir skats uz ģimeni komiski absurdā rakursā. Ģimenes draugs, televīzijas žurnālists Ross, intervē ģimenes galvu jubilejas pārraidei, un negaidot atklājas skelets skapī… (informācija ņemta no JRT mājaslapas) Pēdējā gada laikā skeleti skapjos izvazāti pa dažādiem medijiem salīdzinoši bieži. Manuprāt, šis teiciens, metafora vai sauciet to, kā gribiet, ir jau tik nodrāzts, ka nevis pievērš skatītāju uzmanību, bet gan atbaida. Ir taču tik daudz citu vārdu un veidu, kā to pateikt interesantāk. Bet atkal jau piesienos sīkumiem, kas ar izrādi maz saistīti, jo, paldies dievam, Māras Ķimeles iestudējums tiecas pārkāpt tradicionālās robežas starp labu un sliktu, ētisku un amorālu. Patiesība slēpjas kaut kur pa vidu šiem vispārpieņemtajiem standartiem un atslēga uz to ir komunikācija.

Turpināt lasīt →

Gada izrādes 2014

Te būs mans teātra gada kopsavilkums.

Foto no izrādes "Dienas varonis"

Kristians Kareļins un Katrīna Albuže

Gada atklājums

  • Šogad bija tā iespēja tuvāk iepazīties ar Dirty Deal Teatro izrādēm. Lielākais atklājums man bija leļļu izmantojums. Lielas lelles cilvēka augumā vai dažādi sadzīves priekšmeti kļūst par galvenajiem izrādes varoņiem. Un par brīnumu, šie varoņi uzrunā vēl spēcīgāk un atraisa iztēli, kas jau bija iesnaudusies, skatoties daudz dramatisko teātru iestudējumus. Īpaši spilgti leļļu izmantojums vērojams izrādēs “Baltā grāmata” un “Dienas varonis”. Turpināt lasīt →

Par teātri, kas neslēpjas, bet tieši otrādi- atkailinās. JRT izrāde “Dukši”, LLT “Pavasara atmoda”, Dailes t.”Eņģeļi Amerikā”

Duksi3_fDeinats

Pēdējā laikā bieži uz Latvijas teātru skatuvēm parādās tēmās, kas saistītas ar netradicionālu seksuālo orientāciju.

Homoseksuālisms pastāv, kopš pastāv cilvēce. Jau Senajā Grieķijā pastāvēja tāds attiecību modelis, kur savienojās divi viena dzimuma pārstāvji, parasti vīrietis pusmūža vai brieduma gados un jauneklis pusaudža gados. Viņu starpā pastāvēja gan emocionāla, gan arī seksuāla rakstura attiecības. Tas nebija nekas ārkārtējs. Grieķijas tā laika sabiedrība nešķīra seksuālo iekāri un uzvedību pēc dzimuma, bet gan pēc lomas seksuālajā aktā- aktīvā vai pasīvā. Aktīvā loma saistījās ar vīrišķību, augstāku sociālo statusu, briedumu, bet pasīvā ar sievišķību, zemāku sociālo statusu un jaunību.

Kristietība no jauna skāra homoseksuālisma tēmu. Bībeles senākie teksti uzrakstīti pirms 3 500 gadiem, bet Latvijā kristietība tika ieviesta tikai 13.gs. Jau kristietības aizsākumos pāvesti apzinājās, ka šādas attiecības valda un viņi tās nosodīja. Lielāku uzmanību viņi pievērsa attiecībām starp diviem vīriešiem, ignorējot faktu, ka šāda, kristietību graujoša aktivitāte, norisinās arī starp sievietēm. Laika gaitā, kristietībai izplatoties, attieksme pret homoseksuālismu kļuva arvien noraidošāka, tādā veidā pat cenšoties viņus izstumt no sabiedrības. Mūsdienās izpratne ir mazliet mainījusies un dažas baznīcas Bībeles tekstu ir interpretējušas tā, ka tas nav nekas nosodāms un amorāls, sludinot tālāk par Dievu, kas pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Turpināt lasīt →

Lēni rāpoja… Tā arī neatrāpoja līdz mums. JRT izrāde “Rupucis”

5489265_ORIGINAL_1386249103.jpg

Šī recenzija būs nedaudz savādāka. Tā ir kā dialogs starp mani un manu mīļo Omīti.

Ir skaists svētdienas rīts. Saule jau sen kā uzlēkusi, tāpat arī Omīte sen jau piecēlusies. Tā jau puspasaules paspējusi apskriet, kamēr es vēl vaļājos pa gultu, kā nekā vienīgā brīvdiena.

Tieši šodien mums bija norunāta tikšanās.

Omīte ienāk dzīvoklī un pirmais, ko tā pajautā: Vai tu pietiekami daudz ēd vitamīnus? Tagad laiks tāds mānīgs, vai tu liec šalli un cepuri, kad ārā pūš vējš? Tu man skaties, neapaukstējies!

Es viņai atbildu, ka ēdu zaļumus, daudz ābolu un šalli un cepuri valkāju katru dienu, kas nemaz nav patiesība, jo cepure kaut kur nozudusi skapja dziļumos un neesmu spējīga to izrakt. Kad viņa nojauš, ka saku nepatiesību, viņa tikai piemin, ka nākošreiz man atnesīs vilnas cepuri.

Kā katru reizi, viņa man jautā: ko jaunu esi redzējusi teātrī?

Turpināt lasīt →

Nākošā pietura – Ilgas. Visiem pavēlēts izkāpt. Apskats par JRT izrādi “Ilgu tramvajs”

_b4w1889_fdeinats_w

Tenesija Viljamsa luga “Ilgu tramvajs” (1947) Latvijā iestudēta vairākas reizes. Tā jau ir iesakņojusies kā klasika.

Tā iestudēta dažādos teātros un dažādos laikos. Tēlus var traktēt dažādi, bet konflikti jau paliek tie paši, tikai attieksme pret tiem sabiedrībā mainās.

Jaunais Rīgas teātris ir padarījis lielisku darbu. Smeldzīgi, rupji, brutāli, reizē maigi un naivi tiek izspēlētas galveno varoņu dzīves situācijas, kas mainīs viņu domāšanu uz visiem laikiem. Režisore ir Inese Mičule, lomās iejūtas: Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs, Iveta Pole, Ivars Krasts u.c. lieliskā JRT kolektīva aktieri. Aktieri mainās ar lomām ik pa izrādēm, tas tikai pierāda, ka viņi labi pārzina varoņu psiholoģiju, kas palīdz viņiem tik dzīvi nospēlēt šo izrādi.

Turpināt lasīt →

Telpas interpretācija V. Nastavševa izrādēs “Jūlijas jaunkundze” un “Tumšās alejas”

Image

Šis referāts tika radīts jauno teātra zinātnieku konferences vajadzībām, kas notika šī gada 14. jūnijā.

2012./2013. gada sezona bija pārsteigumiem bagāta kā uz skatuves, tā aizskatuvē. Jaunas tēmas, tabu pārkāpšana, nevalstisko teātru izrāžu popularizēšanās, klasiķu darbu iestudējumi jaunās vēsmās, jauno rakstnieku un režisoru sadarbība, kas kopā veido oriģinālu darbu. Dramatisko iestudējumu žanriskā amplitūda ir ļoti plaša – no vistraģiskākās drāmas līdz smieklīgākajai komēdijai, pa vidu atstājot darbus, kam īsti žanru nevar noteikt, kā, piemēram, JRT izrāde „Pirmie aplausi”.

Aizgājušajā 2012./2013. gada sezonā spēcīgi sevi pierādīja jaunie režisori, tādi kā Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs un citi. Tie vairs nebija mēģinājumi ielavīties starp jau pazīstamiem režisoriem, bet gan jau ar sev raksturīgiem rokrakstiem apveltītas izrādes, kas pierāda jauno režisoru patstāvību. Kā spēcīgākās minu izrādes Valmieras Drāmas teātrī „Jūlijas jaunkundze”, „Raudupiete”, Krievu drāmas teātrī „Indrāni” un Dirty Deal Teatro „NAP”, kas izpelnījusies īpašu uzmanību, jo Jānis Balodis ir gan teksta autors, gan aktieris, un pievēršas politiskajām nejēdzībām, kas notiek pašlaik Latvijā.

Turpināt lasīt →

Par Putru, Hermani un strebšanu…

Atsauce uz A. Hermaņa interviju laikrakstā “Diena” maija beigās un paziņojumu 11. jūnijā par politiskā teātra izgāšanos Latvijā.

Daļu raksta var izlasīt šeit: http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/hermanis-riga-ir-populisma-kilniece-14009332

un otru paziņojumu šeit: http://www.jrt.lv/zinas

Pēdējā laikā politikas tēma Latvijā ir ļoti aktuāla, jo vēl pirms divām nedēļām notika Pašvaldību vēlēšanas. Lai kā negribētos, šī tēma skāra arī mani. Daudz es no politikas nesaprotu un politikas mācības pamati no vidusskolas jau ir piemirsušies. Bet, ņemot vērā priekšvēlēšanu kampaņu pamatīgos apmērus, esmu tajā visā tāpat iekšā.

Ar interesi noklausījos pirmo interviju ar Alvi Hermani. Tas notika neilgi pēc izrādes “Tautas ienaidnieks” noskatīšanās. (Pirmizrāde 14. maijā) Tajā mirklī mani pārņēma prieks, ka kāds sācis par to tik tieši runāt. Biju sajūsmā par viņa izteicieniem un skarbo valodu. Es pat īsti nepadomāju, ko viņš saka, man patika skaļais veids, kā viņš sevi pasniedz.

Turpināt lasīt →

Tumšo dzīļu vilinājums JRT izrādē “Tumšās alejas”

_u7g3255-w

Jaunais Rīgas teātris atkal mani pārsteidza ar pārdrošo un citādo, par ko citi baidās vai ir pārāk kautrīgi, lai par to runātu.

Izrādes režisors ir talantīgais un jaunais mākslinieks Vladislavs Nastavševs. Viņa režijā esmu redzējusi tikai vienu izrādi “Jūlijas jaunkundze”, kas tika iestudēta Valmieras teātrī. Izrāde mani šokēja ar savu tiešumu.

Tāpat arī izrāde “Tumšās alejas” paceļ gaismā to, par ko citi noklusē. Sekss, kaisle, dzīvnieciska instinkta cilvēciskas būtnes, kas cīnās par vietu uz šīs zemes, un vientulība.

Teksta autors ir krievu dzejnieks Ivans Buņins. Lai arī izrāde notiek latviski ar dažām dziesmām krievu valodā, izrādei cauri vijas krievu temperaments, kas padara izrādi vienu mirkli spraigāku, bet otru tik maigu un liegu.

Izrāde ir sadalīta 10 stāstos, katrā no stāstiem tiek aplūkota mīlestība un tās dažādās izpausmes: cerības, gaidīšana, ilgas pēc otra, ciešanas, nepārvarama kaisle, pieradums, otra cilvēka idealizēšana u.c. Mīlnieku lomās iejūtas JRT labākie un kolorītākie aktieri: Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa un Baiba Broka.

Turpināt lasīt →

Teātra un vēstures guru- Vilis Daudziņš JRT izrādē “Vectēvs”

vecteeevs

Ideja par šādu izrādi radās aktierim Vilim Daudziņam, kas vēlējās izsekot sava vectēva gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Informācijas bija ļoti maz, tāpēc viņš pētīja dokumentus un materiālus, kas bija pieejami Kara muzejā. Viņš atrada vairākas personas ar tādu pašu uzvārdu, kā viņa vectēvam- Savickis un tikās ar tām, lai noskaidrotu ko vairāk par karu un varbūt uzietu uz pēdām savam vectēvam. Izrāde „Vectēvs” tapa gada laikā. Vilis Daudziņš savāca materiālus, uzrakstīja tekstu, kā arī pats uz skatuves spēlēja visus personāžus, bet ar režisoriskajiem jautājumiem nodarbojās Alvis Hermanis, un scenogrāfs bija Uģis Bērziņš. „Vectēvs” savu pirmizrādi piedzīvoja 2009. gada 16. janvārī. Jaunais skatījums uz karu skatītājam liek aizdomāties par savām vēstures zināšanām un savu vectēvu pieredzi, jo katram tā bijusi savādāka.

Turpināt lasīt →

JRT izrāde “Tēvs” jeb Bērns nav suns, neklausīs katram tavam vārdam!

img_3115_w

Pirms kādas nedēļas biju uz Māras Ķimeles iestudēto “Tēvu”.

Kāpēc rakstu tagad?  Jo tēma manī sasāpējusies vēl vairāk kā iepriekš.

Pašā sākumā jau pārsteidz telpas izkārtojums. Nav skatuves paaugstinājumu, skatītāju pirmā rinda ir vienā līmenī ar spēles laukumu. Pirmās rindas skatītāju pēdas atradās uz tā paša paklājiņa, pa kuru staigāja aktieri. Bet skatītāji sasēdināti uz podestiem, kas ļauj lieliski pārredzēt visu telpu. Mēs esam iekšā istabā, kurā visi varoņi dzīvo. Telpa ir iekārtota tā, ka mēs redzam visu: gan verandu, kur sēd nelaimīgā ķēkša, kas ir ar lielu punci un plēš lupatiņu, no kuras vēlāk tamborēs sedziņu, gan tēvu, kas sēd pie viesistabas galda, gan māti, kas paslēpusies virtuvē un noklausās citu sarunas. Telpas nav atdalītas ar sienām. Tas rada to plašuma un kopības sajūtu. Soļus, vārdus, klusus šņukstus dzird visā mājā. Tie atbalsojās mūsu domās. Izrāde bija ļoti emocionāla, tāpēc tik svarīgi bija uzsvērt, kāda ir telpa.

Turpināt lasīt →