Manas atsauksmes par Leļļu teātra izrādi “Zelta zirgs”

Visus stereotipus un aizspriedumus atstājiet mājās.

Skats no izrādes “Zelta Zirgs”

Pirms mēneša bija iespēja redzēt Dudas Paiva režisēto “Zelta Zirgu”, kas atdzīvināts ar lielām divmetrīgām lellēm un patiešām šoreiz nav domāta bērniem. Ļoti pretrunīgas atsauksmes sabiedrībā ir radījušas vēlmi iet un noskaidrot, kā tad tur īsti ir. Manuprāt, ja cilvēki ir izkustināti un cienījamā vecumā ir gatavi aiziet uz Leļļu teātri, tas jau vien ir sasniegums!

Ar Leļļu teātri man tā arī nav izveidojušās tādas pozitīvas attiecības. Atzīstos, par maz tur būts un maz redzēts. Pie vainas neveiksmīgā izrāde “Pavasara atmoda”, kas bija skatāma pirms kādiem 3 gadiem, kas neradīja vēlmi tur atgriezties, un tas, ka man vēl nav bērnu, ko vest uz turieni. Bet šis ir pagrieziena punkts mūsu attiecībās. 🙂 Kopš šī brīža es aktīvi sekošu līdzi arī Leļļu teātra aktivitātēm, kaut vai tāpēc vien, ka Kultūras akadēmijā tiek gatavots jaunais leļļinieku kurss.

“Zelta Zirgs” režisora Dudas Paiva izpratnē ir pārvērties par ļoti mūsdienīgu stāstu par to, kā izdzīvot šajā samaitātajā sabiedrībā, kur īstu cilvēku un patiesu attiecību ir gaužām maz. Šis teikums pasaka daudz un tajā pašā laikā nepasaka neko, tāpēc labāk būtu, ja pirms izrādes skatītāji būtu iepazinušies ar Raiņa lugas sižetu par Saulcerīti un Antiņu. Kas ir tas, kas padara Raiņa tekstu tik dzīvu un saprotamu 21. gadsimtā? Tā ir nežēlība un skarbā realitāte, kas iestarpināta starp nemirstošā dižgara rindām, kura pasakas žanru aizstāj ar tādu kā kriminālhronikas, detektīva vai politiskas drāmas žanru. Ir interesanti sekot viņu radītajam stāstam, kurā Raiņa teksts pēkšņi iegūst citu nozīmi un izmantotā leļļu tehnika to tikai paspilgtina. Es beidzot spēju saredzēt un sadzirdēt vairāk par naivās Saulcerītes un Antiņa vaimanām, un tas ir pateicoties režisoram Dudam Paivam un dramaturgam Matīsam Gricmanim.

Turpināt lasīt →