Manas atsauksmes par JRT izrādi “Kas ir Silvija?”

Skats no izrādes “Kas ir Silvija?”

Cilvēces pašiznīcināšanās tolerances trūkuma dēļ.

Pirms JRT izrādes uz jautājumu: “kas ir Silvija?” mana atbilde būtu diezgan garlaicīga. Pirmkārt, tas ir sievietes vārds, kas vārda dienu svin 10. martā. Otrkārt, prātā uzreiz iešaujas profesores Silvijas Radzobes vārds, kas teātra pasaulē komentārus neprasa. Nonākot teātrī un pavirši apskatot izrādes programmiņu, izrādās manas cerības nav piepildījušās un potenciāli provocējošais jautājums izrādes nosaukumā nekādi nav saistīts ar profesori. 🙂 Bet te jau vainīga mana nezināšana, jo Edvarda Olbija lugas oriģinālajā nosaukumā (The Goat, or who is Sylvia?) ir tieši šāds jautājums un intrigas nav, jo uzreiz ir skaidrs, kas ir šī Silvija un ar ko mums būs darīšana. No vienas puses, režisore Māra Ķimele cenšas saglabāt intrigu, reducējot izrādes nosaukumu.  No otras puses, zinot latviešu konservatīvos teātra apmeklētājus (zinu, ka liela daļa tādi nav, bet tomēr…), labāk būtu, ja viņi zinātu, uz kādu izrādi dodas, lai nebūtu pēc tam jāklausās gaudošanā, ka teātris tikai perversijas un lamuvārdus rāda. Lai nu kā, uz izrādi aizgāju gandrīz neko nezinot par lugas autoru un sižetu, un man tas noteikti nāca par labu. Skatījos pirmizrādi 12. aprīlī ar Kasparu Znotiņu Rosa lomā.

Radošā komanda par izrādi izsakās šādi: “Kas ir Silvija?” ir skats uz ģimeni komiski absurdā rakursā. Ģimenes draugs, televīzijas žurnālists Ross, intervē ģimenes galvu jubilejas pārraidei, un negaidot atklājas skelets skapī… (informācija ņemta no JRT mājaslapas) Pēdējā gada laikā skeleti skapjos izvazāti pa dažādiem medijiem salīdzinoši bieži. Manuprāt, šis teiciens, metafora vai sauciet to, kā gribiet, ir jau tik nodrāzts, ka nevis pievērš skatītāju uzmanību, bet gan atbaida. Ir taču tik daudz citu vārdu un veidu, kā to pateikt interesantāk. Bet atkal jau piesienos sīkumiem, kas ar izrādi maz saistīti, jo, paldies dievam, Māras Ķimeles iestudējums tiecas pārkāpt tradicionālās robežas starp labu un sliktu, ētisku un amorālu. Patiesība slēpjas kaut kur pa vidu šiem vispārpieņemtajiem standartiem un atslēga uz to ir komunikācija.

Turpināt lasīt →

JRT izrāde “Tēvs” jeb Bērns nav suns, neklausīs katram tavam vārdam!

img_3115_w

Pirms kādas nedēļas biju uz Māras Ķimeles iestudēto “Tēvu”.

Kāpēc rakstu tagad?  Jo tēma manī sasāpējusies vēl vairāk kā iepriekš.

Pašā sākumā jau pārsteidz telpas izkārtojums. Nav skatuves paaugstinājumu, skatītāju pirmā rinda ir vienā līmenī ar spēles laukumu. Pirmās rindas skatītāju pēdas atradās uz tā paša paklājiņa, pa kuru staigāja aktieri. Bet skatītāji sasēdināti uz podestiem, kas ļauj lieliski pārredzēt visu telpu. Mēs esam iekšā istabā, kurā visi varoņi dzīvo. Telpa ir iekārtota tā, ka mēs redzam visu: gan verandu, kur sēd nelaimīgā ķēkša, kas ir ar lielu punci un plēš lupatiņu, no kuras vēlāk tamborēs sedziņu, gan tēvu, kas sēd pie viesistabas galda, gan māti, kas paslēpusies virtuvē un noklausās citu sarunas. Telpas nav atdalītas ar sienām. Tas rada to plašuma un kopības sajūtu. Soļus, vārdus, klusus šņukstus dzird visā mājā. Tie atbalsojās mūsu domās. Izrāde bija ļoti emocionāla, tāpēc tik svarīgi bija uzsvērt, kāda ir telpa.

Turpināt lasīt →