Manas atsauksmes par Nacionālā teātra izrādi “Pūt, vējiņi!”

Skats no izrādes “Pūt, vējiņi!”

Kā medusmaize sezonas sākumam

Elmāra Seņkova jaunākais iestudējums “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī ir perfekts gabals sezonas atklāšanai. Tas ir grandiozs gan ideju, gan mēroga ziņā un neliek vilties. Lai saprastu izrādes veiksmes atslēgas, ir jāšķetina iestudējuma slāņi, kas šoreiz ir tik daudz kā sīpolam vai kāpostgalvai, kas patīkami pārsteidz.

Seņkovs jau iepriekš pierādījis, ka spēj tikt galā ar sarežģītiem uzdevumiem gan dramaturģijas, gan režijas laukā (“Raudupiete”, “Ezeriņš”, “Antigone”, “Indrāni”). Tas uzliek pamatīgu atbildības slogu, jo skatītāji negaida neko citu kā vien izcilu izrādi, tāpēc vēl jo lielāks izaicinājums šķiet iestudēt Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”. Raiņa darbs latviešu tautai ir iecelts goda vietā, tas ir svēts, neaizskarams. Arī Dziesmu svētkos kā pēdējā dziesma atskan “Pūt, vējiņi!”, visiem stāvot kājās un lielai daļai slaukot asaras. Vai tiešām dziesmā un Raiņa tekstā ir ielikts kāds latvietības kods, kas skar katru, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un citām pazīmēm? Varbūt paši esam kanonizējuši šo darbu, piešķirot tam vēl nebijušas īpašības?

Turpināt lasīt →