Manas atsauksmes par izrādi “Divpadsmit krēsli”

Jaunais Rīgas teātris

Jevgēņijs Isajevs un Ostaps Benders

2014. gada 7. decembra vakarā Jaunajā Rīgas teātrī savu grandiozo pirmizrādi piedzīvoja Alvja Hermaņa režisētie “Divpadsmit krēsli”. Lielās zāles sezonas grāvējs balstīts uz divu autoru Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romānu, kur savijas ebreju stāsti un anekdotes, atklājot krāšņo ebreju ielas folkloru. Romāna notikumi risinās 20.gs. 30. gados, bet tikpat labi tie varētu norisināties mūsdienās. Un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc skatītāji smējās par jokiem pilnā kaklā, lai gan absurds bija gandrīz viss, ko rādīja uz skatuves.

Stāsts ir par kādu izbijušu muižnieku Ipolitu (spēlē Gundars Āboliņš), kuram sievasmāte mirstot paziņo, ka vienā no 12 krēsliem paslēpusi dārglietas. Tikai problēma tāda, ka šie divpadsmit skaisti apšūtie koka krēsli jau sen vairs neatrodas vietā (pat ne tajā mājā), kur tos sievasmāte atstājusi. Bagātības saodis, nez no kurienes parādās bravurīgais Ostaps Benders (Andris Keišs), kurš piesakās palīdzēt Ipolitam atrast dārglietas. Pilsētiņa ir maza, tāpēc svētais tēvs (Ģirts Krūmiņš) nesmādē pārkāpt sava amata tiesības. Padzirdējis sievasmātes pēdējā grēksūdzē par bagātībām, viņš izdomā tās sameklēt pirms Ipolita. Krēslu mednieki lieto gan atļautus, gan lielākoties neatļautus līdzekļus, lai beigu beigās peldētos 150 000 rubļos. Piedzīvojumos tiek satikti veci draugi un paziņas, Ipolits paspēj iemīlēties jaunā meitenē, Ostaps izkrāpj no cilvēkiem simtiem rubļu.

Turpināt lasīt →

Nākošā pietura – Ilgas. Visiem pavēlēts izkāpt. Apskats par JRT izrādi “Ilgu tramvajs”

_b4w1889_fdeinats_w

Tenesija Viljamsa luga “Ilgu tramvajs” (1947) Latvijā iestudēta vairākas reizes. Tā jau ir iesakņojusies kā klasika,

Tā iestudēta dažādos teātros un dažādos laikos. Tēlus var traktēt dažādi, bet konflikti jau paliek tie paši, tikai attieksme pret tiem sabiedrībā mainās.

Jaunais Rīgas teātris ir padarījis lielisku darbu. Smeldzīgi, rupji, brutāli, reizē maigi un naivi tiek izspēlētas galveno varoņu dzīves situācijas, kas mainīs viņu domāšanu uz visiem laikiem. Režisore ir Inese Mičule, lomās iejūtas: Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs, Iveta Pole, Ivars Krasts u.c. lieliskā JRT kolektīva aktieri. Aktieri mainās ar lomām ik pa izrādēm, tas tikai pierāda, ka viņi labi pārzina varoņu psiholoģiju, kas palīdz viņiem tik dzīvi nospēlēt šo izrādi.

Turpināt lasīt →

JRT izrāde “Tēvs” jeb Bērns nav suns, neklausīs katram tavam vārdam!

img_3115_w

Pirms kādas nedēļas biju uz Māras Ķimeles iestudēto “Tēvu”.

Kāpēc rakstu tagad?  jo tēma manī sasāpējusies vēl vairāk kā iepriekš.

Pašā sākumā jau pārsteidz telpas izkārtojums. Nav skatuves paaugstinājumu, skatītāju pirmā rinda ir vienā līmenī ar spēles laukumu. Pirmās rindas skatītāju pēdas atradās uz tā paša paklājiņa, pa kuru staigāja aktieri. Bet skatītāji sasēdināti uz podestiem, kas ļauj lieliski pārredzēt visu telpu. Mēs esam iekšā istabā, kurā visi varoņi dzīvo. Telpa ir iekārtota tā, ka mēs redzam visu: gan verandu, kur sēd nelaimīgā ķēkša, kas ir ar lielu punci un plēš lupatiņu, no kuras vēlāk tamborēs sedziņu, gan tēvu, kas sēd pie viesistabas galda, gan māti, kas paslēpusies virtuvē un noklausās citu sarunas. Telpas nav atdalītas ar sienām. Tas rada to plašuma un kopības sajūtu. Soļus, vārdus, klusus šņukstus dzird visā mājā. Tie atbalsojās mūsu domās. Izrāde bija ļoti emocionāla, tāpēc tik svarīgi bija uzsvērt, kāda ir telpa.

Turpināt lasīt →