Ģertrūdes ielas teātra izrāde “Leģionāri” jeb Patriotisma trūkums latviešos pirms svētkiem

izrade-legionari-rezisors-valters-silis-17-43209940

Diskusija ar kaušanos- kā norāda režisors Valters Sīlis, savu pirmizrādi piedzīvoja 2011. gada 14. septembrī. Tātad, kāds laiciņš jau pagājis, bet kā latviešiem nacionāli svētki klāt, tā atkal latviešos iedegas patriotisms un svarīga svētku sastāvdaļa ir šīs izrādes apmeklēšana. Pati uz izrādi eju, lai beidzot saprastu, kas ir tas, kas saviļņo latviešus, kam parasti patīk visu kritizēt un atzīt par nelabu esam.

Mani pārsteidz Ģertrūdes ielas teātra pagalms un iekštelpas. Bēdīgas ķieģeļu sienas, smagas metāla durvis, pretīgs gaitenis, sajūtos kā kādā patversmē, bet ja tā padomā, tagad jau Rīgā patversmes ir salīdzinoši ērtas un patīkamas. Pirmo reizi biju šī nama viesis. No vienas puses atbaida un atgrūž no otras puses vilina- kā jau viss, kas ir netradicionāls un svešs.

“Leģionāri” izrāde, kurā spēlē divi aktieri: Karl Alm (Somija) un Kārlis Krūmiņš, kas ir arī līdzautori. Šie divi aktieri dinamiski stāsta par latviešu leģionāru situāciju pēc Otrā pasaules kara. Tie bēguļoja apkārt pa Latviju, aizpeldēja mazās laiviņās uz Zviedriju, kur tiem neklājās labāk. Uzsvars ir uz Zviedrijas valsts lēmumu- izdot vai neizdot bēguļotājus Padomju Krievijai, lai tā var izrēķināties ar tiem, kā vien vēlas, jo viņi ir bijuši pret padomju gribu, cīnījušies nacistu pusē.

Turpināt lasīt →

Dailes teātra kases un emociju grāvējs “Oņegins”

photo_151_1

Ir jau pagājušas vairākas dienas, bet emocijas vēl nav norimušas.

Ceturtdien 21. februārī biju Dailes teātrī uz „Oņegina” ģenerālmēģinājumu. Satraukums. Gaidas. Lielas cerības un pilnīga laime.

Vajadzētu saglabāt kaut kādu intrigu, neatklājot uzreiz visu, bet šoreiz tas neies cauri. Man ļoti patika!

Rakstu to uzreiz, jo zinu, ka man piekusīs roka un iespējamība ir diezgan liela, ka visu uzreiz neuzrakstīšu.

Neko iepriekš nebiju lasījusi par jauno izrādi divu iemeslu dēļ, kas apstrīd viens otru: no vienas puses negribēju neko zināt, lai būtu lielāks pārsteigums, bet no otras es tomēr esmu liela aizmārša, tāpēc tāda vienkārša lieta, kā palasīt informāciju par jaunuzvedumu visu laiku tika atstāta novārtā.

Sēžam meitenes pēdējās rindās un gaidam izrādes sākšanos. Sāk skanēt mūzika, zālē ir tumsa, bet cilvēku čalas vēl nebeidzas. Balsis norimst tikai tad, kad iededzas blāva gaisma un uz skatuves priekšās no abām pusēm vienlaicīgi iznāk divi vīrieši ģērbti greznās frakās. Kā noskaidrojas dažus mirkļus vēlāk- tie ir duelanti. Jau no pirmajiem Kārļa Lāča mūzikas akordiem, no šī pirmā uznāciena, no pirmām izdziedātajām notīm izrāde ietin mani tās burvībā un neatlaiž līdz pat izrādes beigām, tāpēc man pat nepatika, ka starp cēlieniem bija starpbrīdis. Negribējās, lai kāds izjauc šo īpašo dvēseles stāvokli. Varēju sākt baudīt. Jā, tieši tādu vārdu es minētu par šo izrādi- Bauda.

Turpināt lasīt →