Manas atsauksmes par izrādi “Trīs stāsti”

Kalnciema kvartāls

Fragments no izrādes “Trīs stāsti”

Pavasara rotaļīgums savienojumā ar bagātīgām fantāzijām.

Kalnciema kvartāla mājīgajā Vīna veikala zālē 16. aprīļa vakarā bija iespēja skatīt Kultūras akadēmijas 4. kursa studentu veikumu izrādē “Trīs stāsti”. Režisors iestudējumam ir Jaunā Rīgas teātra aktieris Varis Piņķis, bet par pamatu ņemti igauņu autora Andrusa Kivirehka stāsti, kurus latviski tulkojusi Maima Grīnberga. Izrādē piedalās aktieri: Ance Strazda, Klāvs Mellis, Reinis Boters un Āris Matesovičs.

Izvēlēti trīs stāsti: Skaists dzīvnieks, Bērns un vista un Svētais grāls. Katrā stāstā sižets ir nesaistīts ar citiem stāstiem, bet visus stāstus vieno vieglums, ironija par pasaules ačgārnību un fantāziju burvība. Stāstos nedzīvas lietas atdzīvojas, dzīvnieki sāk runāt un ikdienišķas situācijas pārvēršas par sapņiem. Skatītājs nevar paredzēt, kas notiks tālāk, jo sižets ir patiešām samudžināts un pārsteigumu pilns.

Turpināt lasīt →

Lēni rāpoja… Tā arī neatrāpoja līdz mums. JRT izrāde “Rupucis”

5489265_ORIGINAL_1386249103.jpg

Šī recenzija būs nedaudz savādāka. Tā ir kā dialogs starp mani un manu mīļo Omīti.

Ir skaists svētdienas rīts. Saule jau sen kā uzlēkusi, tāpat arī Omīte sen jau piecēlusies. Tā jau puspasaules paspējusi apskriet, kamēr es vēl vaļājos pa gultu, kā nekā vienīgā brīvdiena.

Tieši šodien mums bija norunāta tikšanās.

Omīte ienāk dzīvoklī un pirmais, ko tā pajautā: Vai tu pietiekami daudz ēd vitamīnus? Tagad laiks tāds mānīgs, vai tu liec šalli un cepuri, kad ārā pūš vējš? Tu man skaties, neapaukstējies!

Es viņai atbildu, ka ēdu zaļumus, daudz ābolu un šalli un cepuri valkāju katru dienu, kas nemaz nav patiesība, jo cepure kaut kur nozudusi skapja dziļumos un neesmu spējīga to izrakt. Kad viņa nojauš, ka saku nepatiesību, viņa tikai piemin, ka nākošreiz man atnesīs vilnas cepuri.

Kā katru reizi, viņa man jautā: ko jaunu esi redzējusi teātrī?

Turpināt lasīt →

JRT izrāde “Tēvs” jeb Bērns nav suns, neklausīs katram tavam vārdam!

img_3115_w

Pirms kādas nedēļas biju uz Māras Ķimeles iestudēto “Tēvu”.

Kāpēc rakstu tagad?  Jo tēma manī sasāpējusies vēl vairāk kā iepriekš.

Pašā sākumā jau pārsteidz telpas izkārtojums. Nav skatuves paaugstinājumu, skatītāju pirmā rinda ir vienā līmenī ar spēles laukumu. Pirmās rindas skatītāju pēdas atradās uz tā paša paklājiņa, pa kuru staigāja aktieri. Bet skatītāji sasēdināti uz podestiem, kas ļauj lieliski pārredzēt visu telpu. Mēs esam iekšā istabā, kurā visi varoņi dzīvo. Telpa ir iekārtota tā, ka mēs redzam visu: gan verandu, kur sēd nelaimīgā ķēkša, kas ir ar lielu punci un plēš lupatiņu, no kuras vēlāk tamborēs sedziņu, gan tēvu, kas sēd pie viesistabas galda, gan māti, kas paslēpusies virtuvē un noklausās citu sarunas. Telpas nav atdalītas ar sienām. Tas rada to plašuma un kopības sajūtu. Soļus, vārdus, klusus šņukstus dzird visā mājā. Tie atbalsojās mūsu domās. Izrāde bija ļoti emocionāla, tāpēc tik svarīgi bija uzsvērt, kāda ir telpa.

Turpināt lasīt →