Manas atsauksmes par JRT izrādi “Pēdējā Ļeņina eglīte”.

Pēdējais Ļeņins citiem, pirmais – man.

20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja filozofa Ulda Tīrona iestudējums “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Tas bija otrais jauniestudējums, kas tapis jaunajās JRT, bet bijušās Tabakas fabrikas telpās. Lielās pārmaiņas piedzīvojušais teātris un trupa, kas zaudējusi vairākus labus kolēģus, liekas, nu ir gatava jaunam darba cēlienam. Un šī izrāde, manuprāt, ir spēcīgs pieteikums tam ar savu diskutablo pētāmo objektu – Ļeņinu, ekstravaganto, neierasto spēles stilu un aktieru saliedētību.

Ir pagājušas gandrīz četras nedēļas kopš pirmizrādes un jau tagad sabiedrībā valda divi diametrāli pretēji viedokļi par redzēto (protams, nevaru garantēt, ka visi, kas interneta komentāros bļaustās ar savu viedokli, ir izrādi redzējuši). Vieni apgalvo, ka tas ir pilnīgi jauns veids, kā paskatīties uz varoni – slepkavu Ļeņinu un sevi, kas viņa “gaismā” ir uzaudzis un dzīvojis, citi – ka, tas ir slavinošs cildinājums briesmīgam cilvēkam, nesaskatot tur ne kripatiņu ironijas. Vēl ir tādi, kas mēģina savas domas ielikt vienā vai divos vārdos, piemēram, mēsls, sūds, šizofrēnija un bezcerīga izrāde. Nepievēršot vērību pēdējiem, vairāk pati sliecos uz pirmo cilvēku grupu, kaut arī pati neesmu dzīvojusi tajā laikā un sevi ar Ļeņinu nesaistu. No vienas puses, žēl, ka man nav to asociāciju, lai izrāde uz mani iedarbotos emocionāli, no otras puses, tas dod man iespēju izrādi skatīt kā aizraujošu elementu puzli, kuru pati varu likt, kā vēlos. Un vispār būtu muļķīgi žēloties, ka neesmu dzīvojusi padomju laikos, neesmu baudījusi komunisma augļus, kas sagrauj cilvēka individualitāti un runas brīvību.

Turpināt lasīt →

Manas atsauksmes par izrādi “Māceklis”

teatris

Vilis Daudziņš un Elita Kļaviņa

2015. gada 26. marta vakarā Jaunā Rīgas teātra Muzeju zālē notika pirmizrāde Mariusa fon Maienburga darbam “Māceklis”. Izrādes režisors Viesturs Meikšāns jau iepriekš Valmieras Drāmas teātrī iestudējis šī autora lugu, bet šī viņam ir pirmā pieredze uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Trīs aktieri: Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa un Gatis Gāga iejūtas septiņās lomās, tā maksimāli īsā laikā parādot pēc iespējas vairāk cilvēku viedokļu.

Stāsts ir par skolēnu Benjamiņu, kurš pusaudža vecumā sācis iepazīt Bībeli, kas viņam atklāj pavisam citu pasaules modeli. Skolotāji un pusaudža māte ir noraizējušies par puisi, kurš savā veidā “aizpeld” no reālās dzīves, “ierokoties” vēl dziļāk Bībelē, bet vēl vairāk tos biedē, ka viņš var ietekmēt citus skolniekus un “inficēt” ar savu reliģiju.

Turpināt lasīt →

Telpas interpretācija V. Nastavševa izrādēs “Jūlijas jaunkundze” un “Tumšās alejas”

Image

Šis referāts tika radīts jauno teātra zinātnieku konferences vajadzībām, kas notika šī gada 14. jūnijā.

2012./2013. gada sezona bija pārsteigumiem bagāta kā uz skatuves, tā aizskatuvē. Jaunas tēmas, tabu pārkāpšana, nevalstisko teātru izrāžu popularizēšanās, klasiķu darbu iestudējumi jaunās vēsmās, jauno rakstnieku un režisoru sadarbība, kas kopā veido oriģinālu darbu. Dramatisko iestudējumu žanriskā amplitūda ir ļoti plaša – no vistraģiskākās drāmas līdz smieklīgākajai komēdijai, pa vidu atstājot darbus, kam īsti žanru nevar noteikt, kā, piemēram, JRT izrāde „Pirmie aplausi”.

Aizgājušajā 2012./2013. gada sezonā spēcīgi sevi pierādīja jaunie režisori, tādi kā Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs un citi. Tie vairs nebija mēģinājumi ielavīties starp jau pazīstamiem režisoriem, bet gan jau ar sev raksturīgiem rokrakstiem apveltītas izrādes, kas pierāda jauno režisoru patstāvību. Kā spēcīgākās minu izrādes Valmieras Drāmas teātrī „Jūlijas jaunkundze”, „Raudupiete”, Krievu drāmas teātrī „Indrāni” un Dirty Deal Teatro „NAP”, kas izpelnījusies īpašu uzmanību, jo Jānis Balodis ir gan teksta autors, gan aktieris, un pievēršas politiskajām nejēdzībām, kas notiek pašlaik Latvijā.

Turpināt lasīt →

Tumšo dzīļu vilinājums JRT izrādē “Tumšās alejas”

_u7g3255-w

Jaunais Rīgas teātris atkal mani pārsteidza: ar pārdrošo un citādo, par ko citi baidās vai ir pārāk kautrīgi, lai par to runātu.

Izrādes režisors ir talantīgais un jaunais mākslinieks Vladislavs Nastavševs. Viņa režijā esmu redzējusi tikai vienu izrādi “Jūlijas jaunkundze”, kas tika iestudēta Valmieras teātrī. Izrāde mani šokēja ar savu tiešumu.

Tāpat arī izrāde “Tumšās alejas” paceļ gaismā to, par ko citi noklusē. Sekss, kaisle, dzīvnieciska instinkta cilvēciskas būtnes, kas cīnās par vietu uz šīs zemes un vientulība.

Teksta autors ir krievu dzejnieks Ivans Buņins. Lai arī izrāde notiek latviski ar dažām dziesmām krievu valodā, izrādei cauri vijas krievu temperaments, kas padara izrādi vienu mirkli spraigāku, bet otru tik maigu un liegu.

Izrāde ir sadalīta 10 stāstos, katrā no stāstiem tiek aplūkota mīlestība un tās dažādās izpausmes: cerības, gaidīšana, ilgas pēc otra, ciešanas, nepārvarama kaisle, pieradums, otra cilvēka idealizēšana u.c. Mīlnieku lomās iejūtas JRT labākie un kolorītākie aktieri: Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa un Baiba Broka.

Turpināt lasīt →

Teātra un vēstures guru- Vilis Daudziņš JRT izrādē “Vectēvs”

vecteeevs

Ideja par šādu izrādi radās aktierim Vilim Daudziņam, kas vēlējās izsekot sava vectēva gaitām Otrajā pasaules kara laikā un pēc tā. Informācijas bija ļoti maz, tāpēc viņš pētīja dokumentus un materiālus, kas bija pieejami Kara muzejā. Viņš atrada vairākas personas ar tādu pašu uzvārdu, kā viņa vectēvam- Savickis un tikās ar tām, lai noskaidrotu ko vairāk par karu un varbūt uzietu uz pēdām savam vectēvam. Izrāde „Vectēvs” tapa gada laikā. Vilis Daudziņš savāca materiālus, uzrakstīja tekstu, kā arī pats uz skatuves spēlēja visus personāžus, bet ar režisoriskajiem jautājumiem nodarbojās Alvis Hermanis, un scenogrāfs bija Uģis Bērziņš. „Vectēvs” savu pirmizrādi piedzīvoja 2009. gada 16. janvārī. Jaunais skatījums uz karu skatītājam liek aizdomāties par savām vēstures zināšanām un savu vectēvu pieredzi, jo katram tā bijusi savādāka.

Turpināt lasīt →

Latvieši + mīlestība = ? JRT izrāde “Latviešu mīlestība”

4f0c5bd7d3a70

Jaunajā Rīgas teātrī jau vairākus gadus rāda izrādi “Latviešu mīlestība”.

Kas tad ir tas, kas skatītājus pievilina nākt uz šo izrādi? Atbilde ir ļoti vienkārša: katrs tad vēlas uzzināt, kāds tad ir tas tipiskais, vidēji svērtais latvietis, kā viņš izskatās, ko viņš ēd un visbeidzot- kā tad mīl?

Bet tādās kategorijās izrādi ielikt nevar.

Nekas nav viennozīmīgs. Katrs cilvēks ir individuāls radījums. Katram ir savas sāpes, savas patiesības, pēc kurām tas dzīvo.

Bet mēs visi gribam mīlēt un tikt mīlēti! Tas tad arī ir tas, kas vieno visus stāstu varoņus: tramīgi, kautrīgi, klusi vai tieši otrādi skaļi, pārgalvīgi un traki, bet visi ir gatavi ziedot savu iepriekšējo dzīvi, lai tikai varētu izjust to laimi- Mīlestību!

Jauniešu un sirmgalvju lomās iejūtas JRT spēcīgākie aktieri: Guna Zariņa, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš. Kā aktieri tā pārējā komanda, kurā ietilpst māksliniece Monika Pormale, komponists Jēkabs Nīmanis un režisors Alvis Hermanis, ir padarījuši lielu darbu, lai šī izrāde nonāktu līdz skatuvei. Aktieri izrādes tekstu radīja kopīgi strādājot un vācot materiālus, tas ir t.s. kolektīvās radīšanas princips. Viņu avots bija iepazīšanās sludinājumi avīzēs un patiesi cilvēku dzīves stāsti, kas transformētā veidā arī tiek attēloti uz skatuves. Aktieri etīžu veidā izspēlēja dažādas situācijas, līdz nonāca pie 13 stāstiem. Tieši tāpēc aktieriem ir vieglāk iemiesoties tēlos un ir skaidrāks mērķis, ko tie grib parādīt ar savu tēlojumu, jo tie piedalījās izrādes veidošanā no paša sākuma.

Turpināt lasīt →

JRT izrāde “Pirmie aplausi” jeb Pamodini mani, kad skanēs pirmie aplausi

fdeinats_11_02_2013_417-w

Laikā, kad visi steidzas, tehnoloģijas attīstās ātrāk par cilvēka intelektu un cilvēks strādā četros darbos, lai spētu pabarot savu ģimeni, Jaunais Rīgas teātris atgriežas pie mūsu pirmsākumiem, mūsu senčiem. 2013. gada 13. februārī JRT tika piedzīvota „Pirmo aplausu” pirmizrāde. Izrāde aizved mūs atpakaļ laikā, kad latvieši vēl nebija kristīti un ticēja savam Pērkonam, Mārai un Laimai.

Ierosme izrādei radās no dažiem teikumiem, kas minēti Indriķa hronikā. Hronika vēsta, ka 1205.g. Rīgā notika izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Tā ir pirmā izrāde, kas minēta jebkuros rakstos, tāpēc izceļas ar tādu nozīmīgumu. Režisors Gatis Šmits kopā ar aktieriem (Baiba Broka, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Vilis Daudziņš) radīja šo darbu, sadarbojoties ar dažādiem speciālistiem: arheologiem, vēsturniekiem, valodniekiem, etnogrāfiem u.c. Aktieri veltīja daudz darba, lai uzrakstītu izrādes tekstu, jo tiek runāts vairākās valodās- viduslejas vācu, lībiešu, latīņu un senbaltu valodās, kurās ir sajaukušās vairākas valodas kopā.

Turpināt lasīt →