Teātra un vēstures guru- Vilis Daudziņš JRT izrādē “Vectēvs”

vecteeevs

Ideja par šādu izrādi radās aktierim Vilim Daudziņam, kas vēlējās izsekot sava vectēva gaitām Otrajā pasaules kara laikā un pēc tā. Informācijas bija ļoti maz, tāpēc viņš pētīja dokumentus un materiālus, kas bija pieejami Kara muzejā. Viņš atrada vairākas personas ar tādu pašu uzvārdu, kā viņa vectēvam- Savickis un tikās ar tām, lai noskaidrotu ko vairāk par karu un varbūt uzietu uz pēdām savam vectēvam. Izrāde „Vectēvs” tapa gada laikā. Vilis Daudziņš savāca materiālus, uzrakstīja tekstu, kā arī pats uz skatuves spēlēja visus personāžus, bet ar režisoriskajiem jautājumiem nodarbojās Alvis Hermanis, un scenogrāfs bija Uģis Bērziņš. „Vectēvs” savu pirmizrādi piedzīvoja 2009. gada 16. janvārī. Jaunais skatījums uz karu skatītājam liek aizdomāties par savām vēstures zināšanām un savu vectēvu pieredzi, jo katram tā bijusi savādāka.

Kad izrāde sākas, Vilis Daudziņš ienāk zālē un skatuves priekšā pastāsta par šīs izrādes idejas tapšanu un savu vectēvu, kurš redzams bildēs, kas projicētas uz skatuves gaišās sienas. Viņa runas veids , žesti un mīmika liek justies tā, it kā tālākā saruna norisināsies tikai starp mani un viņu. Viņš runā brīvi, nepiespiesti, tā vēl vairāk iesaistot sarunā. Skatuves gaismu un apģērba maiņa norāda uz izrādes sākšanos, kur Daudziņš vairs nav tikai viens sarunu biedrs, bet gan vairāki.

Pirmais personāžs, ar ko tikās Daudziņš, bija sarkanais partizāns Donāts Savickis. Kādu laiku Daudziņš tēlo abus personāžus, tā paspilgtinot viņu atšķirīgumu. Donātam Savickim raksturīgi plaši žesti ar rokām, lai parādītu, kā pareizi turēt ieroci, stingrs skatiens, kas neļauj atrauties ne mirkli un krievu valodas akcents. Donāts apģērbies mājas drēbēs- novalkātās treniņbiksēs un vienkāršā krekliņā. Ļoti ērti iekārtojies dīvānā, stāsta par saviem jautrajiem piedzīvojumiem. Viņš spēj radīt arī baiļu sajūtu, stāstot par slepkavībām, bombardēšanas skaņām un cilvēku paslēpšanām. Tad mainās viņa balss tembrs, tiek ieturētas lielākas pauzes, kas liek vien aizturēt elpu un cerēt, ka nekas slikts nākošo minūšu laikā ar tevi nenotiks. Tajā pašā laikā aktieris ar rokām rušinās pa smilšu kasti, kas netiešā veidā atgādina par kara lauku, kur tika aprakti tik daudzi tūkstoši cilvēku. Varam novērot, kāda ir viņa sejas izteiksme, kad viņš to dara- nopietna un nosvērta, visas tās šausmas ir viņā iekšā, viņš nevēlas tās atklāt citiem. Aktieris prot mūs sasmīdināt, kā arī nobiedēt, kas kopumā rada tādu piepildījuma sajūtu.

Otrais personāžs bija Rihards Savickis– drūms leģionārs. Balss tonis viņam ir dobjāks, bet valoda neskaidrāka, jo viņš šļupst. Tiek izmantoti arī daudz sarunvalodas vārdu. Skan dziesma „Svēts mantojums”. Kā no dziesmas, tā arī no vecā vīra nāk patriotisms un patoss par savu dzimteni. Viņš ir ģērbies siltā flaneļa kreklā ar rūtīm un vieglās mājas biksēs. Kad vīrs runā par kara lauku un partizānu nogalināšanu, balss kļūst nedrošāka, tad augstāka, tad zemāka. Ik pa laikam viņš pieceļas kājās, uzsvērdams notikumu svarīgumu un nespēju distancēties no tā, jo tie ir atstājuši smagas sekas viņa dzīves ceļā. Arī šim personāžam tuvi ir augi un zeme. Viņš ņem puķu sīpolus un stumj kastē ar zemi, tādā veidā attēlodams, cik daudz kas ir paslēpies zem velēnu slāņiem: lodes, cilvēku kauli un sāpes. Šis varonis mūs pārsteidz ar savu dedzīgo mīlestību pret Hitleru, kas ar mazo altāri, kurš iekātots skapītī, jau kļūst komiska. Kā iepriekš, tā arī mūsdienās ir daudz Hitlera nīdēju un tikpat daudz dievinātāju, tāpēc par vienu pareizo nostāju nevaram runāt. Bet grūtāk ir attēlot Hitlera mīļotāju, jo sabiedrībā vispārējais iespaids ir negatīvs (ko arī māca skolā vēstures stundās). Aktieris vēršas ar tiešiem jautājumiem pie skatījumiem: „Vai jūs zināt, kas ir tas?”. Ar to vēloties, lai skatītāji vēl labāk spētu iedziļināties tā laikā problēmās un lietās, ko tie nesaprot vai par ko nav aizdomājušies līdz šim.

Trešais Savickis ir pabijis abās frontes pusēs. No pārējiem diviem Savickiem viņš atšķiras būtiski ar to, ka ir zaudējis vienu kāju. Viņš sēž mīkstajā atzveltnes krēslā, solīdi apģērbies un bezbēdīgi stāsta savu stāstu. Viņa runā jūtams latviešu valodas ventiņu dialekts, kas paspilgtina patriotisko personību. Viņš ir ļoti viesmīlīgs un liekas tuvāks par diviem iepriekšējiem varoņiem. Stāsta kā pagatavot dzērienu, kas nomierina kaklu. Vienkārši un skaidri viņš pastāsta par kara tehniku: ložmetējiem, tankiem un to īpašībām. Rokās turot katliņu, atklāj tanka slepenās ejas un visādus „knifiņus”. Ar aizrautību stāsta kā pabijis abās frontes pusēs un laimīgu gadījumu dēļ palicis dzīvs. It kā jokodams stāsta nopietnas lietas, kas iedveš šausmas, tādā veidā pats paliekot nemainīgs, bet liekot mainīties skatītājam un viņa uztverei. Cik ātri no vispārējas jautrības un smiešanās tiekam iedzīti dziļās pārdomās par tā laika netaisnību un cilvēka dzīvības maznozīmīgumu. Mēs vēl nepaspējam noslaucīt smieklu asaras, kad jau gribas savilkt seju drūmā izteiksmē, jo vienaldzīgs palikt nevar neviens. Emocionāli piesātināts brīdis bija aktiera svaidīšanās ar smiltīm, atdarinot bumbas sprāgšanu. Visi jutekļi ir sakairināti un vajag laiku, lai spētu tālāk vērot uz skatuves notiekošo. Pēdējais Savickis nesūdzas par dzīvi, viņš uz dzīvi skatās caur ironiju un izbauda visus dzīves jaukos mirkļus, kas viņam vēl ir doti. Tiek notēlots atmiņas zudums, kas tikai liek apbrīnot aktiera Viļa Daudziņa talantu, jo tas bija ļoti reālistiski.

Izrādes beigās Daudziņš pastāsta par lapiņām, ko tuvinieki devuši līdzi karavīriem, kad tie devušies prom kaujās. Viņš nolasa vienu pantiņu un sirds pamirst, to dzirdot. Izrādes beigās vēl netiek noskaidrots viņa vectēva liktenis, bet tas jau vairs nav svarīgi, jo pārdzīvojums ir bijis ļoti dziļš un iespaidīgs.

Ja sākumā šaubījos, vai viens aktieris var notēlot trīs vai četras dažādas lomas, ja skaita iekšā viņa paša lomu, tad noskatoties izrādi, šis jautājums likās muļķīgs. Tādam talantam nekas nebūs par grūtu! Protams, jāņem vērā, ka šie notikumi skar personīgi pašu Vili Daudziņu, tāpēc iejusties lomās ir vieglāk. Bet tēli un viedokļi ir ļoti atšķirīgi, lai varētu veidot kādu vienu noteiktu sistēmu, pēc kuras tēlot visus. Katram tēlam ir savas raksturīgās nianses- valoda, žesti, ironija un mīmika, kas neļauj tos sajaukt vienu ar otru. Un tur arī var redzēt, cik liels darbs ieguldīts, lai šis darbs taptu tieši tāds, kāds tas ir pašlaik. Svarīgs ir nepārtrauktais kontakts ar skatītāju, kas palīdz vieglāk uztvert izrādē paslēpto būtību, ka nav vienas noteiktas patiesības par karu, bet gan katram sava subjektīvā, kas balstīta uz savu vai savu tuvinieku pieredzi. Aktieris ar skaļajiem izsaucieniem un retoriskajiem jautājumiem mudina meklēt katram savu patiesību.

Abi mani vectēvi un vecvectēvi ir jau zem zemītes, tāpēc šī izrāde mani dziļi iespaidoja. Pirmkārt, es guvu plašāku ieskatu vēstures reālajās norisēs, otrkārt, izrāde lika aizdomāties par savām saknēm un laimi, ka varam dzīvot mierā un, treškārt, guvu lielisku baudījumu aktiera Viļa Daudziņa izpildījumā. Latvijā vairāk vajadzētu tādas spēcīgas izrādes kā „Vectēvs” !

Izrādei dodu 8 no 10 ballēm  un ne tāpēc, ka tā nebija tik izcila, bet gan tāpēc, ka mani pašu vēsture tik ļoti nesaista

Image

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , ,

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *