Dailes teātra izrāde “Apglabājiet mani zem grīdas” jeb Klusi, klusi raudu es tumsā

Image

Rudens beigās Dailes teātrī noskatījos Regnāra Vaivara režisēto izrādi „Apglabājiet mani zem grīdas”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2012. gada 21. martā, bet savu spožumu nav zaudējusi vēl tagad. Izrāde veidota pēc Pāvela Sanajeva autobiogrāfiskajiem stāstiem par savu bērnību (1993) „Apglabājiet mani zem plintusa” (plintuss- grīdlīste), kuru R. Vaivars pats tulkojis un dramatizējot pārveidojis par homērisku komēdiju.

Skatītāji sapulcējas zālē- Nu tik būs izrāde! Nezinu, vai viņi bija sagatavojušies kam tādam! Jau no pirmās minūtes izrāde mūs pārsteidz, sagrauj un ierauj sevī iekšā. Atskan lamuvārdi, kas attiecināti uz mazu bērnu. Un vairs nesaprotu, kur esmu nonākusi un kāpēc neviens neko neiebilst. Tas mazais cilvēciņš taču to nav pelnījis! Kā pārakmeņojusies ieraujos savā pasaulītē un vēroju notiekošo uz skatuves: varbūt, ka viss beigsies laimīgi un zēns uzaugs laimīgā ģimenē.

Ģimene vai lauvu bedre?

Jau no pirmās ainas ir žēl puisēna Sašas, jo bērns aug pie vecvecākiem, kam ir uzkrauts uz kakla. Kā saka Vecāmāte- „viņa dirsu pušu plēš, lai tikai viņam nekā netrūktu.” Garīgi slima Vecāmāte, kam garastāvoklis mainās ik pa minūtei- te viņa ir laipna un mīļa, bet te uzreiz sāk kliegt un raudāt, jo viņa taču nevienam nav vajadzīga, un Vecaistēvs, kas pelna naudu, lai visi kaut kā iztiktu, jo Sašam nepieciešamas zāles. Īsto māti vecvecāki Sašas priekšā apsaukā par netiklo kuci un nolād viņu vissliktākajiem vārdiem, jo redz viņa esot pametusi savu bērnu un dzīvo kopā ar alkoholiķi asinssūcēju. Tāda aina paveras uz skatuves: nelaimīgs un slims bērns, garīgi slimi vecvecāki un netikla māte, kam viss ir vienalga. Nekas šajā ģimenē nav kārtībā!

Attīstoties izrādei mainās sajūtas un arī attieksme pret varoņiem. Vecāmāte citu priekšā cenšas izlikties jauka un gādīga. Kad Sašu apciemo medmāsa, kuru tēlo Ērika Eglija, viņš vairs nav tas paklausīgais bērns. Viņš par visām varītēm cenšas parādīt, cik Vecāmāte ir ļauna un netaisna pret viņu. Viņš ir gudrs un attapīgs, labi saprot, kā pievērst medmāsas uzmanību sev. Pirmo reizi iesmejos, kad Saša pajautā medmāsai: „Kāpēc jums tik lieli pupi?” Saspringums uz mirkli atslābst un prāts nomierinās. Sašas bērna gars vēl nav salauzts, viņš vēl ir glābjams!

Vārdi māte, mamma parasti saistās ar maigumu, rūpēm un mīlestību. Sašas māte Oļa, kuras lomā iejutusies Ilze Ķuzule- Skrastiņa, tāda patiešām ir, tikai nelaime tāda, ka viena kļūda pagātnē ietekmē visu viņas dzīvi. Viņa nespēj atgūt savu dēlu, kuru tirāniski apsargā viņas vecāki. Sākumā viņa ir vāja, jo nesaprot, ko īsti var darīt šajā situācijā. Jau pieradusi pie tā, ka redz dēlu tikai dažas reizes gadā un arī tad šīs tikšanās ir jāizlūdzas. Apzinās, ka pati nevarēs uzturēt bērnu un nemācēs viņu aprūpēt. Maigs, trausls zieds, kas jebkurā mirklī var nobirt, ja ar to nepareizi apejas. Saša ar sajūsmu gaida nākošo reizi, kad satiks savu mammu, pat ja apzinās, ka tā būs īsa tikšanās un vecāmāte tās laikā nežēlīgi apsaukās mammu. Viņam trūkst šī maiguma. Mamma gandrīz kā nereāls tēls no citas pasaules, kāds, kuram tiešām rūp mazā bērna laime. Labi ģērbta, kopta, ar skaisti uzklātu grima kārtu, biezā mētelī un cepurē, ko Vecāmāte nosauc par katliņu. Arī viņas draugs Toļa, kura lomu spēlē aktieris Andris Gross, kas ir mākslinieks, izskatās labi. Pēc ārējā izskata nekādi nevarētu spriest, ka šī ir nelabvēlīga sabiedrība mazajam Sašam. Problēmas sākas ar to, ka Toļam patīk iedzert sīvo un ienākumi nav tik stabili, kā gribētos, bet neviena ģimene nav ideāla, tāpēc nosodīt māti ir bezjēdzīgi. Sižetam virzoties uz priekšu, mātes balss kļūst uzstājīgāka, drošāka. Viņa saprot, ka vēlas ņemt Sašu pie sevis un cīnīties ar visām problēmām kopā. Viss augums izstaro uzstājību, tikai dažu mirkli acu skatos var samanīt neticību sev un bailes par neizdošanos. No jaukās māmiņas viņa kļūst par histērisku sievieti, kuras galvenais mērķis ir atņemt mātei savu bērnu, lai ko tas prasītu. Liekas, viņa piemirsusi Sašas vajadzības un vēlmes, svarīgākā ir šī uzvaras garša, kad viņa nolaupa bērnu un tas beidzot ir pie viņas dzīvoklī. Tajā mirklī pazaudēju pārliecību, vai tiešām viņa būtu laba māte savam bērnam. Bērna dzīve jau tā ir sabojāta un tad vēl mammas ārprāts to sajauc pilnībā. Bērnam nav vairs pie kā tverties.

Indra Briķe, kura attēlo Vecāmāti Ņinu, pretendēja uz Spēlmaņu nakts apbalvojumu Gada aktrise tieši par šo izrādi. Nekāda mīlētājas loma, nekāda skaistā meitene ar cēlo sirdi. Ļauna, ar psihiskām novirzēm apveltīta vecāmāte, kas cenšas sagandēt dzīvi visiem, kas ir viņai apkārt. Lielāko apmierinājumu tā gūst, kad sagrauj kāda cerības. Tāds viltīgs smīns viņas sejā pavīd, kad Saša saprot, ka neredzēs savu mammu un viņa dzimšanas diena netiks atzīmēta. Šī ļaunā izteiksme parādās arī tad, kad māte tiek aiztriekta prom no dēla. Vecāmāte priecājas par saviem darbiem. Viņa saukā Sašu par kroplīti, idiotu, muļķīti, maitu, kretīnu, ķēmu un citos ne mazāk glaimojošos vārdos. Viņa pati izdomā slimības un tad priecājas, jo tās būs jāārstē, un tās būs jaunas mokas Sašam. Mīlestība pret bērnu robežojas ar pilnīgu katorgas bezierunu režīmu, kas atņem bērnam viņa domas un vēlmes. Viņas šausmīgā izturēšanās labi saskaņojas ar viņas ārējo tēlu: noplukušas, noskrandušas drēbes, kas viņai karājas, izspūruši, savēlušies mati un asās kustības (kostīmu māksliniece-Anna Heinrihsone) . Ar triumfu viņa paziņo: „Man ir ārsta zīme, ka es esmu psihiski slima. Es tevi varu nosist un man par to nekas nebūs!” Drebuļi pāršalc pār ķermeni to dzirdot. Varu tikai apbrīnot, kā aktrise veic savu darbu! Loma kā smags nesamais ir uzticēta izcilai aktrisei, kas to spēj panest. Ar visu to, ka šī vecāmāte liekas pretīga, aktrise lomu padara pilnīgu, parādot arī vecāmātes cilvēcisko dabu. Spoži tas atklājas pirmspēdējā ainā, kur vecāmāte lūdzas, lai meita to ielaiž iekšā pie sevis. Dzirdami lāsti, kliegšana un arī maiga, noraizējusies balss, kas atvainojas un izsūdz savus grēkus, lūdz piedošanu no meitas. Vecāmāte ir pārņēmusi arī mani savā tirānijas varā un tajā mirklī noticu, ka viņa varētu būt arī laba, kaut arī pēc minūtes atkal atskan lāsti. Nē, viņa nav mainījusies un to nekad nedarīs. Kad uzzinu, ka beigās vecāmāte nomirst, dvēselē iestājas tāds miers. It kā taisnība uzvarējusi un visi ir laimīgi, bet patiesībā tā nemaz nav. Katrā no varoņiem dzīvo „sava mazā vecāmāte”, kas vēlas uzstādīt savus noteikumus- kā dzīvot, ko darīt. Un pēc Vecāmātes Ņinas nāves šī īpašība katrā tikai pastiprinās, kas nozīmē, ka turpmāk gaidāmi tikai kašķi un nesaskaņas.

Vectēva Seņas lomu izrādē spēlē Juris Bartkevičs. Izrādes sākumā liekas, ka viņš ir vienīgais tēls, kas ir Normāls, bet vēlāk apjaušu, ka arī viņam viss ir apnicis un nežēlība ņem virsroku attiecībās ar citiem. Protams, šeit varam diskutēt, ko nozīmē vārds- normāls. Ar to domāju- mīlošs vīrs, vecaistēvs un tēvs savai meitai. Bet šī izrāde nebūs tā, kas dalīs sliktajos un labajos tēlos. Katram ir savi mīnusi, savas dīvainības un nepiedodami grēki, kas tos vieno kopā kā saimi. Vectēvs visu savu naudu atdod sievai, bet pat tad viņa pukst, ka viņš tikai gaidot sievas nāvi, lai tiktu pie jauniem pupiem, kurus varēs apčamdīt. Neviena mīļa vārdiņa viņš nesaņem no viņas un vairs uz to arī necer. Lamājas, iekausta sievu, bet vienmēr pazemīgi atgriežas, jo saprot, ka ir saistīts un bez viņa visi aizies postā. Vectēvs ir maigāks pret Sašu, bet pienāk brīži, kad arī viņš vairs nespēj izturēt mājā valdošo spriedzi un savas negācijas velta puisēnam.

Sašas lomu izrādē spēlē Artūrs Dāniels Rižijs. Pārsteidz nesamākslotā spēle, tāpēc pat bail domāt, kā jūtas pats puisēns, jo, jau no malas skatoties, šī izturēšanās pret bērnu liekas briesmīga, kur nu vēl būt viņa vietā un izjust to kliegšanu, bakstīšanu un grūšanu uz savas ādas. Tieši viņš ir tas puzles gabaliņš, kas padara izrādi tik ticamu un psiholoģiski iedarbīgu. Divas reizes Saša lūdza, lai viņu paglabā zem istabas grīdas, pirmoreiz vecāmātei, otrreiz mammai, bet nevienu reizi nesaņēma skaidru atbildi. Visu dzīvi viņš tika raustīts uz visām pusēm, apglabāšana zem grīdas būtu tā vienīgā lieta, ko viņš lūdza citiem, bet pat tā netika uzklausīta. Aizturēju elpu, kad Saša to jautāja vecāmātei, jo gaidīju, ka viņa tūlīt sāks lamāties. No mammas vēl dedzīgāk gaidīju atbildi, jo cerēju sajust to mātes mīlestību, bet arī tā nesekoja. Doma, lai viņu apglabā zem grīdas, puisēnam radās, kad vectēvs noķēra slazdā peli un viņš gribēja to apglabāt zem grīdas. Viņš baidījās no vientulības. Lai arī cik viņa dzīve nebūtu traģiska, viņš negribēja palikt viens aukstos kapos, bet gan pie saviem radiem. Spīdīgās bērna actiņas, kad viņš lūkojas uz savu mammu un draudīgais tonis, kad viņš kliedz uz vecomāti: tu esi maita! Spēcīga personība un raksturs. Vēlu, lai jaunajam aktierim izdodas arī turpmāk spēlēt tikpat spēcīgās izrādēs.

2695116_59M6at

Divas pasaules

Scenogrāfs- Mārtiņš Vilkārsis skatuvi sadalīja divās daļās, kā divās dažādās pasaulēs. Labajā pusē ir ierīkots dzīvoklis. Iekārtojums ir ļoti vienkāršs, kā jau pensionāru pārim pieklājas: vienmuļas krāsas, veca koka grīda un tāds sterilums nāk no sienām. Proscēnijā ir ēdamistaba ar koka galdu, krēslu un vairākām koka sekcijām, kurās stāv grāmatas, kur Vecāmāte slēpj naudu. Mazliet pa kreisi atrodas vecs padomju laika saliekamais dīvāns, kurā guļ Saša. Otrā plānā atrodas virtuve, kurām blakus ir durvis uz Vectēva istabu, vannas istaba un koridors, kura galā ir durvis uz kāpņutelpu. Dzīvoklis neizskatās pēc tāda, kur dzīvotu mazs bērns. Parasti visur mētātos rotaļlietas un spēles, bet šeit to manīt nevar.

Otrā skatuves daļā ir iekārtota kā vecvecāku mājas pagalms, beigās arī kā mātes dzīvokļa kāpņutelpa. Drūmas, tumšas, pelēkas krāsas betona sienas izstaro aukstumu un zeme, uz kuras vējš sapūtis dažas kaudzītes ar sniegu. Tās palīdz radīt noskaņu, jo izrādes darbība notiek ziemā. Pa vidu mazajam placim atrodas koka sols, bet aiz tā ir kāpnes, kas piestiprinātas betona sienai, kā jau tas mēdz būt daudzstāvu namiem. Labajā pusē atrodas mātes dzīvokļa durvis, kas ir ļoti noskrandušas un neglītas. Kopumā ļoti nemīlīga vieta, kura neizraisa siltas jūtas. Cilvēku attiecībās labi var just šo telpas sadalījumu. Iekšā dzīvoklī norisinās daudz strīdu, Vecāmāte bļauj, apsaukājas un terorizē mazo Sašu. Ikdiena ar ierastajām nodarbēm, kaudzi liekulības devu un izdzīvošanas instinktu. Visi ievēro šos noteikumus, kaut nelabprāt. Bet, kad dzīvoklī ierodas kāds no ārpuses, tiek tēlotas labākas attiecības un sirsnība vienam pret otru. Toties pagalms ir vieta emocijām, kuras tik ilgi bija krātas sevī un jau sākušas smacēt to cilvēku. Vectēvs bļāva uz savu meitu, Toļa bija gatavs piekaut Vectēvu. Māte krita izmisumā, bet Vecāmāte histēriski kliedza uz meitu. Ar gaismu palīdzību izrādes darbība ātri tika pārcelta no vienas skatuve puses uz otru (gaismu mākslinieks- Mārtiņš Kudiņš)

Beigu aina Sanajeva stāstā ir daudz īsāka nekā izrādē un Sašam Vecāmāte dzimšanas dienā uzdāvināja i-phonu nevis austiņas. Bet būtībā režisors neko nemainīja stāstā, viņš atstāja visu skaudro realitāti, neko neizpušķodams. Nevaru spriest, kāds ir tulkojums, jo oriģinālu neesmu lasījusi, bet režisora tulkojumā valoda ir sulīga, dialogi ļoti trāpīgi un asprātīgi un tas izrādes plūdumu padara līdzenu un vienotu.

Un tikai pēdējais jautājums, kas mani nomoka: vai tā ir komēdija?

Ģimene strīdas par bērnu, par kuru patiesībā nemaz nevēlas uzņemties rūpes, jo bērns ir slimīgs, ar vāju imunitāti. Visi bļauj, cīnās, visiem sāp. Dažu mirkli tas atgādina farsu- vārdu spēles ar rupjībām, tikai… Tikai vēlāk negribas skaļi smieties, vēderu turot. Seja savelkas sāpju grimasē, visi muskuļi ir saspringti un turos, lai visu laiku neraudātu. Ik pa laikam nobirst viena asara, ko ātri noraušu- Nē, es neraudu!!! Visi skatītāji sēž kā mūmijas- kamols iestrēdzis kaklā, lai smietos par asprātīgajiem jokiem. Klusums. Neviens apkārt neskatās. Dailes teātra Mazās zāles skatītāji tiek ierauti citā privātā dzīvē, kurā nemaz nevēlētos būt. Pēc pirmā cēliena, ejot ārā no zāles, cilvēki nečalo, kā tas ir parasti. Viņi klusē. Arī pēc otrā cēliena novērojams savāds stāvoklis- visi skaļi aplaudē, bet tādu īstu smaidu sejā nav. Vēl ilgi pēc tam ir grūti pasmaidīt, jo esi vēl ierauts tajā melanholijas noskaņā.

Paldies teātra aktieriem par augsto sniegumu un profesionalitāti! Kaut sajūtas nebija labas, vērojot izrādi, izrāde bija lieliska. Tā bija viena no spēcīgākajām izrādēm šajā sezonā.

 

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , , , , , , , , ,

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *