Telpas interpretācija V. Nastavševa izrādēs “Jūlijas jaunkundze” un “Tumšās alejas”

Image

Šis referāts tika radīts jauno teātra zinātnieku konferences vajadzībām, kas notika šī gada 14. jūnijā.

2012./2013. gada sezona bija pārsteigumiem bagāta kā uz skatuves, tā aizskatuvē. Jaunas tēmas, tabu pārkāpšana, nevalstisko teātru izrāžu popularizēšanās, klasiķu darbu iestudējumi jaunās vēsmās, jauno rakstnieku un režisoru sadarbība, kas kopā veido oriģinālu darbu. Dramatisko iestudējumu žanriskā amplitūda ir ļoti plaša – no vistraģiskākās drāmas līdz smieklīgākajai komēdijai, pa vidu atstājot darbus, kam īsti žanru nevar noteikt, kā, piemēram, JRT izrāde „Pirmie aplausi”.

Aizgājušajā 2012./2013. gada sezonā spēcīgi sevi pierādīja jaunie režisori, tādi kā Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs un citi. Tie vairs nebija mēģinājumi ielavīties starp jau pazīstamiem režisoriem, bet gan jau ar sev raksturīgiem rokrakstiem apveltītas izrādes, kas pierāda jauno režisoru patstāvību. Kā spēcīgākās minu izrādes Valmieras Drāmas teātrī „Jūlijas jaunkundze”, „Raudupiete”, Krievu drāmas teātrī „Indrāni” un Dirty Deal Teatro „NAP”, kas izpelnījusies īpašu uzmanību, jo Jānis Balodis ir gan teksta autors, gan aktieris, un pievēršas politiskajām nejēdzībām, kas notiek pašlaik Latvijā.

Vladislavs Nastavševs studējis aktiermākslu Pēterburgā un režiju Londonā. Aktīvi izrādes latviešu teātrī viņš iestudē sākot no 2010. gada. Ievērojamākās līdz šim viņa uzvestās izrādes: „Mitjas mīlestība” Dirty Deal Teatro, „Vecene” Nacionālajā teātrī, „Jūlijas jaunkundze” Valmieras Drāmas teātrī un „Tumšās alejas” Jaunajā Rīgas teātrī. Līdz šim Jaunais Rīgas teātris nav izcēlies ar lielu atbalstu jaunajiem režisoriem, dodot tiem skatuvi un aktierus, tāpēc šis notikums ir kas īpašs. Pats Alvis Hermanis par to izsakās šādi: „Man bieži jautā, pēc kādiem principiem jauni režisori tiek uzaicināti strādāt ar mūsu aktieriem. Tas arī ir kritērijs – saprast, kuri režisori ar savu darba stilu, iestudējot izrādes, spēj radoši izmantot mūsu aktieru potenciālu, kuriem nav vienalga, kādi aktieri piedalās viņu izrādēs.”

Savā ziņojumā pievērsīšos jaunā režisora Vladislava Nastavševa divām šīs sezonas izrādēm: „Tumšās alejas”, kas iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī un „Jūlijas jaunkundze” – Valmieras Drāmas teātrī. Abām izrādēm ir kopīga viena īpašība – to scenogrāfiju ir veidojis pats režisors un tā ir savdabīga un ļoti atšķiras no citu režisoru veidotajām skatuves telpām.

Abām izrādēm ir dažādi autori, tātad arī ieceres par telpu sākotnēji bijušās atšķirīgas. Augusts Strindbergs „Jūlijas jaunkundzes” telpu raksturo līdz sīkākajai detaļai, kā jau tas raksturīgs naturālismam. „Liela virtuve, kuras griestus un sānsienas slēpj drapērijas un nolaižami aizkari. Pie aizmugures sienām piestiprināti plaukti, kas apklāti ar gofrētu papīru, mazliet vairāk uz labo pusi – lielas velvētas izejas ar divām stikla durvīm. [..] Pa kreisi priekšplānā redzams pavarda stūris, pa labi – gals no saimes galda un daži krēsli. Galda galā .. pods ar ziedošiem ceriņiem.”[1] Režisors, kas ir arī izrādes scenogrāfs Vladislavs Nastavševs darbības telpu ir iekārtojis apļa formā. Aplis ir ļoti nozīmīgs simbols, tas var apzīmēt: ringu, cirka arēnu, rituālas darbības, nebeidzamu ciklu, kas atkārtojas. Aplis jau kā ģeometriska figūra apzīmē pabeigtību un noslēgtību. Skatītāji sēž apkārt spēles laukumam, tādā veidā vēl vairāk ierobežojot darbības telpu gan ar savu fizisko, gan ar metafizisko klātbūtni.

Spēles telpas centrā ir kustīgs, liels dēlis, apmēram 1, 80 m augstumā, kurš izrādes sākumā ir tukšs, bet vēlāk tiek izmantots kā galds. Aktrise Anta Aizupe kārto uz dēļa lietas pamīšus vienā dēļa pusē un otrā, līdz veidojas līdzsvars un dēlis stāv taisni. Izrādes laikā dažas lietas no dēļa tiek noņemtas un pārējās mantas tiek attiecīgi pārbīdītas, lai atkal veidotos līdzsvars. Dažbrīd dēli pietur kāds no aktieriem vai tiek izmantots smags atsvars, lai dēlis stāvētu taisni. Atsvars bija nepieciešams arī kad aktrise Anta Aizupe bija pieķēdēta pie dēļa un karājās pie tā, tā tēlojot, ka viņas varone Kristīne ir aizmigusi pie galda. Šīs dēļa svārstības izrādē rada spriedzes sajūtu un situācijas nekontrolējamību, jo jebkurā mirklī dēlis varēja sasvērties un lietas no tā varēja nogāzties uz zemes. Spriedze bija, pirmkārt, jau fiziski sajūtama – iekšēji muskuļi bija saspringuši, it īpaši, tiem skatītājiem, kas sēdēja pirmajā rindā. Otrkārt, spriedze pārņēma domas un prātus, tā norobežojot ikdienas rūpes, kuras parasti ir grūti atstāt aiz teātra durvīm. Tā aplis kļūst par norobežotu telpu, kur visi ir ieslodzīti – gan galvenie varoņi, gan skatītāji un gribot, negribot kopējā mistiskā noskaņa pārņem visus. Mistiskā tāpēc, ka visi esam kāda rituāla dalībnieki, un nav svarīgs iznākums, svarīgs ir tikai process, liekas, pat laiks ir apstājies uz to mirkli un varam paraudzīties uz savu dzīvi no augšas.

Izņemot kustīgo baļķi, kas atrodas spēles centrā, visa pārējā spēles telpa ir tukša. Bet nevar teikt, ka tas traucē uztvert izrādi, tieši otrādi, tas ļauj katram skatītājam izveidot savu individuālo telpu, kur tas redz notiekam darbību. Sanāk, jo vairāk tukšuma, jo patiesībā telpa ir piepildītāka – ar cilvēku domām, emocijām un atmiņu un pieredzes drumslām.

Liela loma telpas uztverei ir gaismu spēlēm. Brīžiem gaismu staru kūlis ir tik mazs, ka tik tikko izgaismo spēles laukumu, tā reālo spēles laukumu samazinot vismaz par divām reizēm, bet metafizisko paplašinot, jo tajā brīdī kāds no varoņiem nokļūst savās atmiņās un stāsta par tām otram. Tā caur atmiņām tiek paplašināta gan telpa, gan laiks, ko katrs skatītājs var interpretēt dažādi, tāpat kā to darījis režisors.

Otrā izrāde „Tumšās alejas” sastāv no 9 stāstiem, kuru teksta autors ir krievu prozaiķis un dzejnieks Ivans Buņins (dzimis 1870.g., miris 1953.g.). Stāstu krājums „Tumšās alejas” pirmo reizi tiek izdots 1943. gadā Ņujorkā, autoram atrodoties emigrācijā, tāpēc stāstos jūtamas ilgas pēc mājām un krājumam cauri vijas nostalģiska noskaņa.

Izrādē izvēlēti stāsti: Stjopa, Tvaikonis Saratov, Antigone, Otrā kafija, Vizītkartes, Klāras jaunkundze, Zojka un Valērija, Taņa un Aukstais rudens. Galvenajos varoņos iejūtas Jaunā Rīgas teātra labākie aktieri- Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Baiba Broka un Kaspars Znotiņš. Buņins savos stāstos norāda darbības vietu, bet bieži tā nav konkrēta vai arī tieši otrādi, tiek aprakstīta līdz sīkākajām detaļām. Tā, piemēram, uzzinām, ka stāstā „Antigone” jaunais puisis ierodas pie savas tantes un tēvoča. Viņi ir bagāti un arī māja ir iekārtota pēc tā laika augstākajām prasībām. Istabas ir sīki aprakstītas, sākot ar logiem un smagām koka durvīm līdz portretiem, kas karājas pie sienas, bet nekur stāstā netiek minēts pilsētas vai ciema nosaukums, kur viņi dzīvo.

Stāstos vieta, laiks un cilvēki ir dažādi, tikai motīvs ir viens: katrs vēlas sev atrast kādu cilvēku, ar kuru kopā var justies laimīgs. Un šeit nav svarīgi, cik ilgstoša šī laime būs, visdrīzāk, tā būs gaistoša kā pati dzīve. Režisors vēlas ar šiem stāstiem parādīt dzīves un nāves tuvumu: nekas nav noteikts, neviens nezina, cik ilgi viņš dzīvos un vai šī nebūs viņa dzīves pēdējā diena. Tāpēc arī scenogrāfija ir minimāla – tukšas, kailas sienas, redzama nobružātā Mūzikas un teātra muzeja grīda, daži veci, noskranduši un nolietoti padomju laika krēsli, kas izmētāti pa grīdu spēles laukuma vidū un galds uz ritentiņiem, kas parādās vairākos stāstos. Šie daži krēsli maina savas funkcijas pēc stāstu vajadzībām. Vienā stāstā tie ir parasti krēsli, citā tie tiek sabīdīti kopā un veido gultu, tāpat arī galds tiek izmantots gan kā ēdamgalds, gan kā pjedestāls, gulta un pat rati. Nav nekādas tēlainības, tie ir tikai priekšmeti, kas palīdz aktieriem izpildīt noteiktas fiziskas darbības. Scenogrāfija un priekšmetu pielietojums liek domāt, ka režisors ar aktieriem izspēlē etīdes, kuras vēlāk pārtaptu pašā izrādē. Kā jau etīdēs pierasts, rekvizītu ir ļoti maz, bet lielāka loma ir paša aktiera iztēlei. Tad šajā gadījumā var teikt, ka režisors to darījis ar apdomu, lai rosinātu skatītāju iztēli un fantāziju. Režisors parāda teātri no iekšpuses, tā darbību un funkcijas, un no skatītāja paša atkarīgs, vai tas uz viņu atstāj kādu iespaidu vai neatstāj. Izrāde izrādē vai teātris teātrī, tieši tā varētu raksturot šo izrādi, kas parāda 9 stāstus vēl neierastā veidā.

Kā izcilu piemēru scenogrāfijas neesamībai var minēt pirmo stāstu „Stjopa”. Skatuves telpa ir tumša, dzirdamas pakšķošas lietus lāses un negaiss. Mirkli vēlāk dzirdamas divu aktieru pieklusinātas balsis, bet vēl joprojām viss ir tumšs. Saruna rit tālāk, viens blāvs gaismas stars tiek spīdināts aktieru virzienā, bet nepadara tos pavisam redzamus. Dzirdamas dzīvnieciskas skaņas, saprotam, ka tajā pašā mirklī uz skatuves notiek mīlas akts, bet tas mūsu acīm ir apslēpts. Viss noris skatītāju prātos. Varbūt, ka tur bija mīlestība, bet varbūt tikai mēs to iztēlojāmies.

Kā interesantu piemēru scenogrāfijas veidošanai var minēt Kaspara Znotiņa tēloto puteni stāstā „Klāras jaunkundze”, kas dejas solī pārskrēja pāri skatuvei ģērbies baltā, apspīlētā triko kostīmā. Nekādas dekorācijas, kas norādītu uz bargu ziemu nebija, bet šis komiskais tēls lieliski aizpildīja scenogrāfijas neesamību.

Gaismas pilda sava veida scenogrāfijas funkciju, jo norāda uz galveno darbību, ja tajā mirklī tās uz skatuves ir vairākas. Gaismu spēles rada vajadzīgo noskaņu – tādu melanholisku un nostalģisku. Jo skatuve ir tumšāka, jo skatītājam vairāk jāsakoncentrējas, lai ieraudzītu, kas uz skatuves notiek. Tas ir labs veids, kā noturēt skatītāju interesi.

Psiholoģiskajā teātrī parasti viss noris cēloņsakarīgi, esošais izriet no iepriekšējās informācijas, bet šie stāsti un veids kā tos pasniedz vairāk līdzinās postdramatiskajam teātrim, kur svarīgākais ir process, nevis pats iznākums. Stāsti ir kā kolāžas, kas kopā veido vienu vienotu gleznu, kurai ir savs vadmotīvs. Režisors spēlējas kā ar aktieriem, tā ar skatītājiem. Atstājot tik daudz brīvas telpas, režisors saprot, ka izrādi nevar uztvert viennozīmīgi. Un tas, manuprāt, arī bijis viņa lielākais uzdevums, lai cik būtu izrādes slavētāju, lai cik – nopēlēju, vienaldzīgo nebūs, un katrs skatītājs aizies ar domu pilnu galvu mājās. Bet, lai uztvertu šo izrādi, neapšaubāmi skatītājam jābūt gan dzīves pieredzējušam, gan teātra pieredzējušam. Bet Jaunā Rīgas teātra skatītāji ir jau pieraduši, ka nāksies aizrakties līdz saviem dvēseles dziļumiem, lai saprastu, par ko tad izrāde ir. Nav svarīgas dekorācijas, kā tas ir Nacionālajā teātrī, svarīgāka ir aktierspēle un paša skatītāja intelektuālā un emocionālā sagatavotība noteiktai izrādei.

„Tumšajās alejās” ik pa laikam ieskanas smeldzīga mūzika, ko komponējis Jānis Nīmanis, bet tekstu sarakstījis pats režisors Vladislavs Nastavševs. Šī mūzika plašo un izstiepto zāli sašaurina, telpu padarot noslēgtāku un intīmāku, kas arī labāk palīdz uztvert izrādes domu. Šajā izrādē labāk jūtama režisora mentalitāte, jo dziesmas rakstījis viņš pats un arī stāstu autors ir krievu tautības.

Abām izrādēm kopīga ir seksualitātes varas tēma. Visu dzīvi, lai kā to noliegtu, mēs cīnāmies pēc varas un bez otra atbalsta (garīga vai seksuāla) ir grūti dzīvot.

Kopīgs ir spēles telpas izmantojums. Abos gadījumos telpa ir gandrīz tukša, kas iezīmē vietu skatītāja iztēlei un fantāzijai. Telpas tukšums liek pievērsties un izpētīt citus sīkumus, kas ir pat svarīgāki par scenogrāfiju. Lielāka nozīme tiek piešķirta aktierspēlei un tās pasniegšanas veidam.

Abās izrādēs ļoti svarīga bija fiziskā darbība, kas radīja spriedzi skatītāju zālē, kura neatļāva skatītājam atslābt nevienu mirkli.

Abas izrādes no vienas puses bija naturālistiskā stilā ieturētas, no otras puses psiholoģiskā stilā, jo tikpat liela nozīme kā darbībai, bija arī tekstam un intonācijai.

Atšķirīga bija izrāžu noskaņa. Ja Jūlijas jaunkundzē tā bija rotaļīgas spriedzes pilna, tas Tumšajās alejās vairāk nomācoša, pieklusināta un nostalģiska.

Atšķirīga bija skatītāju reakcija, ja ņem noteiktās izrādes tā vakara publiku. Jūlijas jaunkundzes publika bieži sarka un pat aizgrieza galvas (lielākoties vecāka gadagājuma sievietes), lai neredzētu pusplikos galvenos varoņus, kas vārtījās pa grīdu. Bija tāda neērtības sajūta, ka esi iegājis svešā dzīvoklī un paslepen noskaties divu jauniešu orģijās. Bet izrādē Tumšās alejas publika bija diametrāli pretēja. Te, protams, jāņem arī vērā, ka Jūlijas jaunkundzi redzēju LKA Zirgu Pastā ar izmeklētu publiku, jo vietu skaits bija ļoti ierobežots. JRT skatītāji neslēpās, tie ar interesi kāri sekoja katrai aktiera kustībai. Izrādes dinamika, kas nebija tik strauja kā Jūlijas jaunkundzē, pievilka vairāk ar savu psiholoģisko pusi, gribējās noskaidrot, kāpēc varoņi tā rīkojās, kas viņus ietekmēja utt. Bija arī skaļi smiekli, kas pierāda, ka cilvēki jutās brīvi, bet Jūlijas jaunkundzē sasprindzinājums tā kā neļāva smieties, katrs savam krēslam bija kā pielīmēts.

Abas izrādes ir augstu vērtējami mākslas darbi, kas arī vēlāk tiks pieminēti pie šī jaunā režisora, manuprāt, labākajām izrādēm.

Image

[1] Jūlijas jaunkundze//Augusts Strindbergs, Rīga, 1995, 15. lpp.

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , , , , , , , , ,

2 Comments

  1. Atļaušos izlabot Jūsu kļūdu. Komponists mūzikai izrādē ir Nastavševs, nevis Jānis (īstenībā, Jēkabs) Nīmanis, kurš izrādes mūziku aranžēja. Turklāt dziesmas teksta autors ir spāņu rakstnieks Federiko Garsija Lorka, nevis izrādes režisors.

    Komentēt

    1. Paldies par labojumiem! Prieks redzēt, ka kāds iedziļinās manā rakstītajā!

      Komentēt

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *