Traģēdijas cienīga drāma par vīrieti, kurš mīlēja ideālo sievieti, Dailes teātra izrāde “M. Butterfly”

 

M_BUTTERFLY-Janaitis-9714

Dailes teātra Lielo zāli pagājušā gada 8. novembrī satricināja Lauras Grozas – Ķiberes iestudētā izrāde „M. Butterfly”. Lugas autors ir Ķīnā dzīvojošs amerikānis Deivids Henrijs Hvangs, luga uzrakstīta 1988. gadā. Sižeta pamatā ir reāli notikumi, kas risinājušies 80. gadu sākumā un izraisījuši skandālu- kāds franču diplomāts iemīlējies Pekinas operas aktrisē, kura patiesībā ir vīrietis un vēl piedevām spiegs, kas kalpo Ķīnas valdībai. Luga vēsta par franču diplomātu Renē Galimāru, kas iemīlas Pekinas operas dīvā Songā Lilingā, kas patiesībā ir Mao kulta spiegs. Galimārs ir apsēsts ar ķīniešu operu „Madame Butterfly”, kas arī tālāk ietekmēs viņa dzīvi, jo viņš sevi identificēs ar operas galveno varoni Pinkertonu, kurš savos nagos sagrābis mazo un trauslo Taurenīti. Šo drāmu var skatīt kā stāstu par divu kultūru sadursmi, bet režisore vairāk vēlējās uzsvērt cilvēka cīņu pašam ar sevi un apkārtējiem. Galimārs ir homoseksuāls, bet nevar to atzīt ne sev, ne arī savai mūža mīlestībai, kas viņu nelietīgi izmantoja, Songam Lilingam.

Šī izrāde ir tikai vēl viens pierādījums, ka režisore Laura Groza- Ķibere ir uz palikšanu. Šī režisorei ir īpaši ražīga sezona. Jau pašā sezonas sākumā Liepājas teātrī notika pirmizrāde viņas iesudējumam „Piafa”, kas guvis lielu atzinību un izrāde nominēta raidījuma “100g kultūras” balvai “Kilograms kultūras 2013″ nominācijā “Teātris”. Izrādē piedalās labākie Dailes teātra aktieri: Dainis Grūbe, Juris Žagars, Ģirts Ķesteris, Vita Vārpiņa, Lilita Ozoliņa, Ilze Ķuzule – Skrastiņa, Kristīne Nevarauska, Pēteris Gaudiņš un Juris Bartkevičs.

Izrādē savijas Austrumu un Rietumu kultūra. Rietumos dzīve rit ātri, bet Austrumos cilvēki nesteidzas, viņi dzīvo, ievērojot citus likumus. Izrāde stāsta par 1960. gadiem, Mao valdīšanas laiku Ķīnā. 1966.g. Ķīnā sākas kultūras revolūcija: tiek iznīcinātas daudzas kultūras relikvijas, mēģina izskaust tūkstošu gadu vecas tradīcijas, represēja lielu daļu vecās inteliģences, sabiedrisko un valsts darbinieku, apsūdzot tos kontrrevolucionārā darbībā un noskaņojumā. Tā viss mērķis bija ieviest sociālismu. Politiskā līnija izrādē parādās caur Song Lilinga spiegošanu un kalpošanu Mao. Pat ja viņš patiesi mīlēja Galimāru, viņam nebija izvēles spiegot vai atteikties no uzdevuma, jo no tā bija atkarīga viņa dzīvība.

Liela loma izrādē ir Pekinas operai. Pirmkārt, franču diplomāts Renē Galimārs ir kā apsēsts ar operu „Madame Butterfly”, otrkārt, viņš iepazīstas ar Pekinas operas dīvu Song Lilingu. Galimāram opera ir sirdij tuva, bet tieši Pekinas opera viņam ir sveša, jo tā ļoti atšķiras no Eiropas operām. Opera ir pirmā zīme, kas parāda, cik ļoti atšķirīgas ir šīs divas kultūras, kā arī to, ka Galimārs nav tāds pats kā pārējie, viņš ir jūtīgāks un dziļāk izjūt mākslu. Pekinas opera radās 18.gs., bet plašāk attīstījās tikai 19.gs. vidū. Tajā kopumā ir tikai kādi 10 – 15 sižeti, kuri tiek spēlēti. Cilvēki tos zina jau no galvas, bet svarīgākā ir mūzika un deju izpildījums. Pekinas operā sākotnēji drīkstēja spēlēt tikai vīrieši. Tur zēnus uzņēma jau no mazotnes un apmācīja aktiermākslā, mācot tiem stingru disciplīnu un savā veidā pārveidojot tos par sievietēm. Gadiem ilgi mazajiem zēniem māca sievietes izturēšanās veidu, gaitu, mīmiku un pat māca atdarināt sievietes balsi. Mūsdienās šī Pekinas operas tradīcija ir vēl dzīva, atšķirība tāda, ka tagad arī sievietes drīkst piedalīties.

Galvenie varoņi šajā stāstā ir Renē Galimārs un Song Lilinga. Galimārs – franču diplomāts, kurš nav pārliecināts par sevi, ir precējies ar sievu Helgu, bet to darījis  vairāk aiz pienākuma un izdevīguma dēļ nevis aiz mīlestības. Galimāram nekad nav veicies ar sievietēm, viņš nekad nav pratis uzsākt sarunu vai koķetēt ar tām. Ņemot vērā arī viņa nepievilcīgo ārieni, viņš sievietes nepiesaista. Zinot šo visu, Galimārs nododas savas karjeras attīstīšanai un tādā veidā nokļūst Ķīnā, kur iepazīstas ar Song Lilingu. Viņa ir dziedātāja Pekinas operā, viņa ir vidēja auguma sieviete, kas nav apveltīta ar īpašiem dabas dotiem apaļumiem. Un viņa ir vīrietis. Izrādē šo lomu tēlo Dainis Grūbe, augumā ļoti garš, tievs un pievilcīgs vīrietis, viņa augums labi piestāv šai lomai, vienīgā problēma, ka viņš ir garāks par Juri Žagaru, kas atveido Galimāru, tāpēc grūti iztēloties, ka viņš ir Galimāra mazais Taurenītis. Song Lilings ir gudrs un viltīgs, lai savu uzvedumu paveiktu izcili, viņš jau ir izpētījis Galimāra personību pirms viņu tikšanās, kas ļauj viņam būt soli priekšā. Un, protams, Song Lilings ir lielisks aktieris, jo sievieti nospēlē tā, ka vīrietis 20 gadus neuzzina, ka tiekas ar vīrieti. Bet ir viena lieta, kas nav viennozīmīga: ja Galimārs nojauta, ka Song Lilinga ir vīrietis un tāpat turpināja ar viņu tikties, vai viņš baidījās sevi atzīt par homoseksuāli vai arī viņš baidījās pazaudēt savu mūža mīlestību, apjaušot, ka tāpat tā ir tikai viņa paša radīta ilūzija… Ir vairākas atbildes un tās visas ir pareizas. Galimāram bija svarīgi, ko par viņu domā pārējie, tieši tāpēc viņš tā baidījās, ka sieva varētu uzzināt, ka viņam ir ārlaulības sakars ar Ķīnas operas dziedātāju. Bet no otras puses viņš bija lepns par sevi, ka spējis savaldzināt kādu sievieti, un tajā brīdī pār viņu jau valdīja Pinkertons, kurš ir valdzinošs un spējīgs nopirkt geišu par 66 jēnām (sižets nooperas Madame Butterfly). Abas šīs personības mijās, tādejādi rādot Galimāru kā sašķeltu personību.

Iestudējuma panākumu atslēga meklējama tieši Jura Žagara un Daiņa Grūbes partnerībā. Viņi ir kā radīti viens otram. Abi ir diametrāli pretēji, bet kā jau saka – pretpoli pievelkas. Juris Žagars kā personība ir ļoti šarmants un ne mazums sieviešu maksātu daudz, lai pagozētos viņa tuvumā. Arī Dainis Grūbe pievilina sievietes, bet spēks ir savādāks, tas ir noslēpumains un slēpj sevī nezināmo. Notēlot mīlas pāri nav viegli, vēl jo vairāk, ja tu zini, ka tev jātēlo homoseksuāli. Bet aktieri to spēj un izdara pat ļoti labi. Īstas un patiesas emocijas valda kā skatuves, tā arī skatītāju zālē. Skatieni, glāsti, balss tonis, viss ir pieslīpēts līdz pēdējam. Erotiskās ainas ir tik atklātas, kā tas nemēdz būt teātrī, vismaz ne Latvijas, ka aizraujas elpa, gaiss ir elektrizēts, skatītāji skatās uz kailiem ķermeņiem un kauns viņus nepārņem, jo viņi ir iekšā stāstā. Nav nekādu jautājumu vai neskaidrību, aktieru un režisores kopdarbs ir ideāls.

Vērtējot pārējo aktieru sniegumu, mans viedoklis nav tik glaimojošs. Pēteris Gaudiņš tiesneša lomā, liekas, jūtas neērti un nezina, kāpēc tur atrodas. Tāda bezmērķīga viņa runāšana, it kā režisore devusi tekstu, bet aktieris nezina, kā to izmantot. Tas, ka loma ir mazāka vēl nenozīmē, ka tā nav jāizstrādā.

Vita Vārpiņa Helgas lomā, liekas, ir pārāk aizrāvusies ar salauztās, apvainotās sievas lomu, ka tas spraucas ārā pa visām vīlēm. Viņas balss jau beigās ir kaitinoša. No otras puses, viņa tikai labi attēlo, cik muļķīga var izskatīties sieviete, ja skrien pakaļ vīrietim.

Ģirtam Ķesterim dota Galimāra jaunības dienu drauga Marka loma. Šī loma viņam ļoti piestāv, viņš jūtas pilnīgi brīvs un atraisīts un uz skatuves ālējas uz nebēdu tā, ka prieks skatīties. Vai sapņa tēlā ar dārgu pudeli rokā vai ar mazu blašķīti, bet viņš bija Galimāra lielais padomu devējs, bez kura viņš baidījās rīkoties.

Šajā izrādē Ilze Ķuzele – Skrastiņa un Kristīne Nevarauska varēja parādīties visā savā krāšņumā: gan kā geišas, gan kā pusaugu skolnieces, gan kā kārdinošas pavedinātājas caurspīdīgos plīvojošos tērpos, gan arī kā augstākās sabiedrības dāmas, kuru vienīgais dzīves uzdevums ir izokšķerēt citu dzīves. Interesanti, ka teksta šīm aktrisēm bija maz, bet viņas visu izrādi ar savu atraktīvo darbošanos padarīja dinamiskāku.

Izrādes muzikālo koptēlu bija veidojis Kārlis Auzāns. Liriskas notis, kas nomaina dramatiskus un spožus Pekinas operas fragmentus, koptēlu rada košu un piesātinātu. Nevienu mirkli nav garlaicīgi, jo mūzika iziet cauri ķermenim un palīdz saprast to, ko prāts vēl neapjauš. Tā ir mīlestība. Izrādē piedalījās arī kontrtenors Sergejs Jēgers, kas izpildīja Pekinas operas fragmentus. Tieši dzīvās mūzikas izpildījums piepildīja Dailes teātra Lielos zāli. S. Jēgers bija pēdējais punkts, lai iedarbinātu manus jutekļus. Sēdēju krēslā, asaras bira un tajā brīdī viss liekas skaidrs, visa pasaules kārtība.

Izrādes scenogrāfija tika ieturēta sarkanos un pelēkos toņos. Gaumīgi, atturīgi un pavedinoši. Scenogrāfijas autors ir Mārtiņš Vilkārsis. Liela cietuma mūra siena, kas norobežo Galimāru un arī skatītājus no slepenās Ķīnas, savā veidā tas mūs atsvešina, bet jau nākamajās ainās mazā, sarkanā Song Lilingas mājiņa, kas ir pārbīdāma, mūs pilnīgi pārsteidz ar savu intīmo gaisotni un privātumu. Tiek kūpināts vīraks un Rietumu pasaule sajaucas ar Austrumu pasauli. Scenogrāfija ir funkcionāla un viegli pārbīdāma. Lielās pārbīdes veic skatuves darbinieki, kuriem arī ir kostīmi, kas pieskaņoti kopējam izrādes tēlam.

Tērpi aktieriem ir veidoti pēc 60.g. modes: pelēki uzvalki, rūtotas vestes un bikses vīriešiem, bet sievietēm īsas, rūtotas melnbaltas kleitiņas komplektā ar augstpapēžu kurpēm. Pelēkais lieliski kontrastē ar krāšņajiem geišu tērpiem Pekinas operas fragmentos. Kostīmu māksliniece ir Ilze Vītoliņa. Geišas ir ieģērbtas lielos kimono, kas papildināts ar melnajām, geišām raksturīgajām parūkām un spilgto grimu. Viņas kustas maigi un liegi, kā spalviņas plīvo vējā. Tur liels nopelns ir horeogrāfei Ingai Krasovskai, kas palīdzējusi aktrisēm iejusties.

Pēdējā laikā teātrī bieži redzamas izrādes, kur viena no tēmām ir homoseksuālisms. Bet šī izrāde, manuprāt, ir visjūtīgākā. Divu vīriešu mīlestība nav nekas nicināms, tas ir svētums, kas ir jāsargā no citu acīm. Izrādē nav jūtama nekā dogmatiska. Izrādē ir divi vīrieši, kuri īsti neapjauš, ka ir homoseksuāļi, bet turpina savas attiecības par spīti apkārt valdošajai sabiedrībai. Un ir publika – cilvēki ar atšķirīgām pieredzēm un uzskatiem, kuri var pieņemt un var nepieņemt šo mīlestību. Bet nenoliedzams ir fakts, ka šis ir pagrieziena punkts Daiņa Grūbes un režisores Lauras Grozas – Ķiberes karjerā. Viņi kopā ir paveikuši neiespējamo! Paldies par uzdrīkstēšanos un drosmi visu pabeigt līdz galam!

Režisore – Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Inga Krasovska

Komponists un aranžējumu autors – Kārlis Auzāns

Gaismu mākslinieks – Jevgeņijs Vinogradovs (Krievija)

Juris Žagars (Renē Galimārs)
Dainis Grūbe (Song Lilinga)

Image

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *