Tumšo dzīļu vilinājums JRT izrādē “Tumšās alejas”

_u7g3255-w

Jaunais Rīgas teātris atkal mani pārsteidza: ar pārdrošo un citādo, par ko citi baidās vai ir pārāk kautrīgi, lai par to runātu.

Izrādes režisors ir talantīgais un jaunais mākslinieks Vladislavs Nastavševs. Viņa režijā esmu redzējusi tikai vienu izrādi “Jūlijas jaunkundze”, kas tika iestudēta Valmieras teātrī. Izrāde mani šokēja ar savu tiešumu.

Tāpat arī izrāde “Tumšās alejas” paceļ gaismā to, par ko citi noklusē. Sekss, kaisle, dzīvnieciska instinkta cilvēciskas būtnes, kas cīnās par vietu uz šīs zemes un vientulība.

Teksta autors ir krievu dzejnieks Ivans Buņins. Lai arī izrāde notiek latviski ar dažām dziesmām krievu valodā, izrādei cauri vijas krievu temperaments, kas padara izrādi vienu mirkli spraigāku, bet otru tik maigu un liegu.

Izrāde ir sadalīta 10 stāstos, katrā no stāstiem tiek aplūkota mīlestība un tās dažādās izpausmes: cerības, gaidīšana, ilgas pēc otra, ciešanas, nepārvarama kaisle, pieradums, otra cilvēka idealizēšana u.c. Mīlnieku lomās iejūtas JRT labākie un kolorītākie aktieri: Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa un Baiba Broka.

Izrāde notiek Smiļga teātra muzejā Talsu ielā. Skatītājs apsēžoties savā vietā un veroties uz skatuves  pusi, ierauga kailas, tumšas akmens sienas, nobružātu tumšu grīdas segumu un dažus  izmētātus vecus, padomju laika stila, saplēstus krēslus, kas arī ir vienīgās skatuves mēbeles, izņemot dažās ainās uzstumto galdu. Neesošā scenogrāfija vēl vairāk paspilgtina spožo aktierspēli.

Situācijas stāstos ir dažādas. Vecu cilvēku kopējā iemīlas jauns puisis. Mākslinieks iemīlas savā mūzā, kas visu laiku stāsta par saviem bijušajiem. Vētras laikā uz kuģa satiekas divi  cilvēki, kam ir vientuļi. Vecs, nogribējies gruzīns ierauga cienījamu dāmu restorānā. Jauna meitene cenšas pavest puisi, kas ir iemīlējies citā. Bet iznākums stāstiem ir viens: dzīve nav idille un mirkļa laime beidzas, kad savs mērķis ir panākts vai apstākļi sagrozās pret cilvēkiem, kādam ir jāaiziet. Mīlestība nav tēlota kā poetizēta pavasara iestāšanās ar tauriņiem un pirmajām pieneņpūkām. Tā ir karsta, tveicīga vasaras diena, kas sajaucas kopā ar rudens aukstajiem vējiem un brīžiem ziemas saltumu. Saspringums, neparedzamība un pārdomas vēlāk pēc redzētā.

Lielāka loma tiek dota skatītāja iztēlei, tāpēc izrādes uztvere var būt kardināli atšķirīga. Divos no desmit stāstiem skatītājs neredzēja varoņus darbojamies. Vienā no tiem zālē bija tumsa un tikai viens, mazs gaismas stars spīdēja pa vidu zālei, kas tikai nedaudz atklāja varoņu siluetus. Bija dzirdama lietus lāšu pakšķēšana un divu cilvēku saruna. Noskaņa bija dota, pārējais paliek tavā ziņā. Otrs stāsts bija izrādes beigās. Aktieri bija sasēdušies uz krēsliem, kāri grauza lielus, sulīgus ābolus un Guna Zariņa stāstīja stāstu par meiteni un puisi, kurš devās karā un neatgriezās no tā. Sākumā man šī ābolu kraukšķēšana traucēja, jo man gribējās ēst, bet vēlāk es to uztvēru tā, ka aktieri parādīja, kā viss notiek reālajā dzīvē: kāds aiziet uz neatgriešanos, bet pārējiem no tā ne silts, ne auksts, tie turpina dzīvot, šeit- grauzt.

Aktieri varoņus tēloja pārspīlēti un groteskas stilā. Aktieriem un režisoram kopā ir izdevies radīt ko tādu, kas dažbrīd liek smieties, dažbrīd nobīties no dzīves un citu brīdi skatīties un brīnīties- vai tiešām mūsu pasaule ir Tāda? Varoņi ir dzīvnieciski lopiņi, kas traki pēc seksa, dažbrīd var tikai pabrīnīties par aktieru veiklību un izveicību. Un tad gribas pretī teikt- ka nemaz jau tāda neesmu, tā neuzvedos un šis te viss uz mani neattiecas, bet.. kā izskaidrot to sajūtu, kas mani tirda visu izrādes laiku: kairinājums, satraukums, un, jā, uzbudinājums. Liekas, ir jābūt akmenim, lai nesajustu to knudoņu iekšā. Ja skatītāji būtu atvērtāki un nebūtu visādu iekšēju personiskā gara un sabiedrības uzceltu robežu, tad, liekas, pēc izrādes turpat uz vietas varētu notikt dažnedažādas orģijas, jo esam jau tikai cilvēki un seksualitāte ir viena no mūsu iekšējām dziņām. Bet, nē, esam taču teātrī, sēžam rātni krēslos un nebolamies apkārt, tikai klusi ķiķinam un vērpjam fantāzijas savos prātos.

Ja neesi teātra cienītājs, vari atnākt palūkoties uz citiem skatītājiem: kā tie sarkst, slēpj savas sejas plaukstās, novēršas un starpbrīdī pārrunā redzēto. Būs interesanti!

Starp stāstiem tika atskaņotas dziesmas, kuru mūzikas autors ir pats režisors- Vladislavs Nastavševs, bet vārdu autors- spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka. Maigas, liegas un sirdi plosošas dziesmas, kas neļauj atgriezties realitātē, vēl joprojām atrodies tādā kā lidojuma stāvoklī.

Izrāde Nastavševam ir debija Jaunajā Rīgas teātrī. Tā, manuprāt, ir izdevusies. Skaļi, pārliecinoši režisors pauž savu viedokli par mūsdienu sabiedrību.

Izrādei lieku: par mūziku 10, par aktierspēli 9, bet par kopējo ideju 8.

Image

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , ,

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *