Nacionālā teātra izrāde “Bagātā kundze” jeb Visas bagātības centās sagrūst vienā vietā…

bagata_kundze

Latvijas Nacionālajā teātra jaunā sezona tika atklāta ar trīs pirmizrādēm, kas notika vienlaikus katra savā zālē 12. septembra vakarā. Man bija tas gods būt klāt vienā no šīm pirmizrādēm. “Bagātā kundze”– izrāde, ko iestudējusi Ināra Slucka pēc slavenās Rīgas Kinostudijas Leonīda Leimaņa 1969. gada veidotās filmas “Pie bagātās kundzes”.

Atkal jāsāk ar to, ka Nacionālais teātris jau ir mazliet iestidzis tādā kā rutīnā- klasika, kas tiek parādīta cik vien klasiski vien var ar kaut mazliet jauniem vai tikai nedaudz izmainītiem paņēmieniem.. bet laikam jau vienmēr būs kāds, kam tas ies pie sirds.. Atliek man vien nopūsties, iekārtoties ērtāk koka krēslos un vērot viņu tik iemīļoto un cienīto Klasiku ar vislielāko K.

Izrādes sižets jau mums ir pilnīgi pazīstams no slavenās filmas “Pie bagātās kundzes”. Viss rit savu gaitu, dažas sīkas detaļas nomainītas, kas neko diži nemaina, līdz… (ja līdz šim esi iesnaudies, tad neko diži neesi palaidis garām – vecāku gaušanās, jaunietes lecīgums, dumpinieciskums, bēdīgā, trūcīgā vienkāršā latvieša ikdiena ar visām tā nebūšanām..) līdz izrāde vairs neseko filmai. Puse sižeta un morāle beigās izpaliek, jo politiskā līnija tiek vienkārši nogriezta kā ar nazi. Tās izrādē vairs nav.

Savādi, jo arī tagad taču politikas tēma ir aktuāla. Vēl nesen bija vēlēšanas, kas izraisīja (kā jau vienmēr) asas diskusijas sabiedrībā. Nekas nav mainījies, tikai, liekas, viss kļuvis vēl smieklīgāks un absurdāks. Tiešām neizprotu, kāpēc režisore šo sižeta līniju pilnīgi izgriezusi. Tad pazūd nozīmīga daļa no Emmas Kārkls personiskās attīstības ceļa. Izrādes beigās viņa tā arī paliek tā pati zagle, kas nespēj noturēt savas rokas mierā, nekas cits viņai nav svarīgs un Kurmja kungs paliek tāds pats godīgs muļķis, kurš nav spējis neko iemācīt jaunajai meitenei.

Emmas lomā iejūtas Inga Misāne – Grasberga, Kurmja kunga lomā- Normunds Laizāns. Šo divu aktieru saspēle ir laba. Rotaļīgi, enerģiski, ar dzirksti acīs un domājams pakrūtē ar. Veco Kārklieni spēlē Līga Liepiņa, kas reiz filmā iejutās Emmas lomā. Emocionālā nots, re kā šī izrāde iet cauri paaudzēm un gadiem! Nekas tur neiet! Vienkārši aktrisei vajag naudu, par ko viņa varēs nomaksāt dzīvokli…Šādu noti īpaši var sajust masu skatos, kur nav pat redzamas aktieru sejas, tikai viņu augumu apveidi, kas slēpjas aiz imitētās mājas sienas.

Scenogrāfija labi sasaucas ar mūziku, bet pat tur liels nopelns ir filmai. Marģera Zariņa liegās skaņas pieskaņojas kino kadriem no filmas, kas tiek attēloti uz lieliem pārvietojamiem ekrāniem projekciju veidā. Scenogrāfija (Aigars Ozoliņš) bija spoža: interesanta un ļoti pārdomāta. Šie audumam līdzīgie ekrāni ar projekcijām kalpoja gan kā drūmas ķieģeļu sienas, tukšas ielas, pa kurām klejo daži cilvēki, bagātu kungu māju pagalmi, tirgus laukumi, pat ostas teritorija. Telpa bija tukša, bet šīs projekcijas padarīja to piepildītu ar dzīvību. Jo mazāk mēbeļu, visādu nieku, jo vairāk vietas emocijām un iztēlei. Un šādā veidā izrāde mani paņēma. Ne ar aktiermākslu, bet gan ar noskaņu un telpas tēlojumu. Tas viņiem tiešām izdevās!

Bet, atgriežoties pie izrādes gaitas, neko diži jaunu neieraudzīsiet! Viss kā filmā, izņemot politiku un ap to radīto jezgu. Bagātā kundze, kalpošana, dzeršana, zagšana, piesegšana, visu to var paredzēt, tāpēc liekas, ka izrāde ļoti velkas. Esmu taču teātrī, lai atklātu ko jaunu, uzzinātu ko jaunu, aizdomātos par kaut ko, bet… šeit aizdomājos par to: nez pēc cik minūtēm aizies mans tramvajs, ko ēdīšu vakariņās un vai beigu skats ar abiem aktieriem tiešām bija vienīgais emocionālais brīdis izrādē? Un tad paliek skumji.

Bet ko nu tur gausties, viņi centās un, manuprāt, viņiem pilnīgi neizdevās! Atsevišķas detaļas bija pat labas, bet kopumā izrāde neuzrunāja, tā neaizrāva mani līdzi savā piedzīvojumā. Es visu laiku sēdēju tai pašā krēslā un skatījos fragmentus no sen redzētas filmas, kas mani arī pirms tam nav pārliecinājusi par savu lieliskumu…

Katram pašam jāpadomā pirms izrādes- ar kādu domu es eju skatīties?

Jo ja tā ir pirmizrāde, kā tas bija manā gadījumā, tad galvenais jau nenotiek uz skatuves, bet gan skatītāju zālē- “Kādas viņai jaunas kurpes, un paskaties, kāda viņai grezna kleita, to viņai laikam vīrs nopircis!” Laikam tāpēc vērtējumi par izrādi ļoti atšķiras.. jo ne jau visi bija tā uzburtā ziepju burbuļa iekšienē, ko sauc par sabiedrības krējumu..

bagata_kundze1

Padod šo rakstu tālāk! Facebooktwittergoogle_plustumblrmailby feather

, , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

3 Comments

  1. čau! kāpēc esi ietagojusi “aivars ozoliņš”? meklēju info par viņu, nonācu līdz šai lapai un sapratu, ka šajā rakstā pat viņa vārds nav minēts, kur nu vēl kaut kas interesants par viņu.
    ps – šī recenzija atgādināja par izrādi, ko nesen redzēju – “Laiks un Konveju ģimene”. Tu esi uz viņu bijusi?

    Komentēt

    1. Atvaino, ka rakstā neesmu ierakstījusi Aivara Ozoliņa vārdu, bet viņš ir izrādes scenogrāfs.
      “Laiks un Konveju ģimene” neesmu redzējusi, jo pēdējā mirklī mani glāba tuvu cilvēku ieteikumi, lai netērēju savu dārgo laiku tik garlaicīgam iestudējumam.

      Komentēt

      1. Ak tā! Es īstenībā domāju to žurnālistu Ozoliņu. Nezināju, ka ir arī scenogrāfs!
        Labi, ka neaizgāji, tik tiešām garlaicīga izrāde. Varbūt domāta citām paaudzēm. Māsīca teica, ka tas esot tipiski Edmundam Freibergam.

        Komentēt

Add Comment Register



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *